6dien sākās elpceļu kaisums vai tamlīdzīga figņa. Dīvaina sajūta, kā tas kaisums, jeb kā es viņu mīļi nosaucu Zaraza, velkas no kakla augšas dziļāk uz plaušām. Sākumā ne paēst, ne padzert. Pēcāk jau tikai sirsnīga klepošana ar visu saturu. Interesanti. Tāpēc 1dien pa mājām, lai saprastu vai tiks galā paša spēkiem vai arī dakteri vajadzēs. Uzvarēju saviem spēkiem.
Visa starpā dziļas pārdomas par citiem dzīves smalkumiem. Piemēram, ko darīt ar bērnu, kuram vārdiski neko nevar iepotēt? Pie tam vēl sajūta, ka skolotājai defaultā ir pretenzijas pret viņu. Kā kas tās skolotāja grib lai to puiku sūta pie psihologa, psihocita un psihopātu vai atpaliceņu audzināšanu. Vakardienas labākais paziņojums bija, ka bērns ir nervozs, jo ģimenē esot problēmas. Daile. No visa kā viņa izsakās man neatliek nekas cits kā secināt - viņa visu projicē no savas pieredzes, līdz ar ko nākas secināt, ka viņai pašai ģimenē ir problēmas un ir kāds tuvs cilvēks ar uzvedības problēmām. Šis un vēl 2 gadi jānovelk.