Visu nedēļas nogali kārtoju šķūni un sētu. Beidzot no bērniem arī bij kāds labums - lielākais puika palīdzēja vilkt no dēļiem naglas. Malacis :)
Toties Kāmis (vidējā puikas mīļvārdiņš) bija viss sevī. Lai ko viņš iesāktu, neko viņš nenoved līdz galam. Lai arī viņam padodas gandrīz viss kam viņš pieķeras. Nu jā ... piebesīja, ka viņš tur tižļojas, neko nedara un traucē ļielajam, un nolasīju lekciju par slinkumu, resnu vēderu, līkām kājām un pliko pauri pēc 20 gadiem. Lai viņš varētu savu statusu kaut kā spodrināt iedevu izmetamās blīvgumijas lai aiznes uz ugunskuru un pats devos uz māju pēc zāģa. Pagriežos, un ko es redzu - Kāmis met blīvgumijas pār drāti starp vārtu stabiem, nostiepj tās un šauj mākoņos. (es taču teicu, ka besī, ka viņš neko nespēj izdarīt līdz galam, šoreiz tikai tas bija smieklīgi)