Nu tas gan kā kurā uzņēmumā un kā kurā situācijā. Privātam ir svarīgi viens - peļņa. Darbiniekam ar darbu ir jānosedz savas izmaksas + jādod peļņa uzņēmumam. Ja par daudz ir pirms viņš ir sevi nosedzis - kas atliek uzņēmumam? Uz jauniņajiem protams skatās caur pirkstiem, iesākumā gandrīz visi nes tikai izdevumus. Tikai nu cik ilgi. Ja darbinieks ir vērtīgs (peļņu nesošs) un kļūst par vienkārši tiešām par daudz, neviens tādu tāpat neatlaidīs. Jautājumi parasti ir par algas celšanu, ne samazināšanu. Algu necels, ja darba rezultāti nepalielināsies. Protams katrā uzņēmumā ir sava vadība ar saviem 'putniem', ir starpība vai tas ir liels uzņēmums ar vadības bariņu augšā, vai mazs kantoris ar vienu piepūtekli, kas pieņem visus lēmumus vienpersoniski pēc personīgajām ambīcijām.
Mums problēma ar dažiem - šie nesaka, kad ir par daudz, pie darbu sadales māj ar galvu būs, būs, izdarīšu, līdz pēdējiem termiņiem turpina māt ar galvu un kad darbam jābūt, tad nepaspēja. Bet ir jau otra puse, klients, un tas gaida un tam ir apsolīts un tā jau ir uzņēmuma problēma. Ļoti svarīga ir uzņēmuma reputācija, ja ir konkurence, tad klients ir galvenais, valsts iestādēs parasti konkurences nav, visiem viss pie kājas. Ja laicīgi pateiktu ka neiespēj un par daudz - pārdalītu citiem, sarunātu ar klientu citus termiņus, nu vienvārdsakot meklētu risinājumu. Darbinieks, kas uzmet svarīgā brīdī ir sliktāks, kā tas, kas laicīgi pasaka ka būs par daudz un netiks galā.
Es atkal ceru, ka nekad nestrādāšu valsts sektorā.