Saruna vilcienā manī raisīja emocijas.
Attiecīgi 2 sievietes, spriežot pēc sarunas, kas strādā kaut kādā ministrijā apsprieda puķu dāvināšanu kolēģiem. Izrādās, tas viņām ir ārkārtīgi īpaš pasākums. Lai nu tā būtu. Tad saruna nonāca līdz "Dzīmlairūdi" filmai. Tad tā viena dāmīte sāka par to filmu šausmināties, ka ārkārtīgi depresīva, šausmīga filma, kas slikti parāda cilvēku attieksmi pret valsti utt utjp, nu pēc viņas teiktā nevajadzētu to filmu skatīties. Tāda izrunāsanās mani ieinteresēja, jo tik daudz cik es to filmu redzēju, man tā patika un likās gana smieklīga. ... un tagad galvenais :) kad jau dāmītes cēlās, lai izkāptu, tā kas šausminājās, izmeta lūk kādu tekstu: "Man tad tieši bija laiks kādas 20 minūtes, lai paskatītos. Es nevarēju pat tās 20 minūtes noskatīties."
:D

Un iespējams, ka tādi cilvēki pieņem valstij svarīgus lēmumus? Tādā gadījumā nav nekāds brīnums, ka kaudze pieņemto lēmumu ir kā no dziļākas d*rsas izvilkti.
"Nu kā var spriest par grāmatu pēc tās vāka?"