Vispār baigais ārprāts ar sīkajiem. Pats ta bērnībā pa peļķēm bradāju, pa grāvjiem dzīvojos un vispār diezgam šmucīgi uzvedos kad gāju ārā spēlēties. Tikai tad man tas viss likās piederam pie lietas, un ja arī ūziņas novazāju pa dubļiem, tas manu labsajūtu absolūti neietekmēja uz slikto pusi. Toties tagad esmu gatavs sīgajiem galvas apraut, ja šie atvelkas mājās norakušies un drēbes tā sacūkojuši, ka nevar saprast kur sākas bērns un kur drēbes.

Tā jau laikam ir, ka pašam būt par bērnu ir foršāk nekā tad ja tev ir bērni. Tikai to jau sāk saprast tikai tad kad pats tiec pie tiem bērniem. Kad vēl knēvelis biju, tad likās, ka sūdīgāk jau nu vairs nav kur - būt par bērnu ir gatavā elle un nav saprotams kāpēc tāda spīdzināšana vajadzīga.

Eh ... aizdomājos, ka šādā lietainā laikā nav kur drēbes izžaut.