Vobsim ... weekends ir norauts tā pamatīgi! I tusēts, i pļāpāts, i būts excursionā, i labi paņammāts!
Biju pie diezgan milzīga upurakmens uz kura ir izkaltas skandināvu rūnu zīmes! Jocīgi ... tas akmens nu galīgi nav zināms, man liekas, pat nav nevienā tūrisma maršrutā! Ļoti interesanta sajūta pie tā akmeņa pārņēma! Pats mežs, kur tas atrodas ir "Blēras raganas" cienīgs!
A tagac par galveno ... šādu tādu notikumu iespaidā radās šitas jautājums ...
Vai kāds no man ļoti tuviem cilvēkiem negribētu gadienā nolikt karoti? Es gribu beidzot uzzināt, vai es patiešām esmu tāds vienaldzīgais, ka ... nu man ir gaužām vienalga miris vai nē! Pasaku, apmēram, tā - nu un ka nomira, mēs visi kādreiz mirstam, cits ātrāk, cits vēlāk, atbalsti dzīvos, bet miroņus aproc!

Cik tāda attieksme ir normāla? Kas vispār ir normāls?