Vošim ir tā, ka kaut kā ir. Nav jau baigās pārmaiņas un arī nekā cita tāda diža nav. Jaunais mājdzīvnieks - bērns - ir kluss un mierīgs. Otrs cilvēkbērns atkal palicies dikti aktīvs. Kaut kā jau ar viņiem cīnamies - vismaz tie sīkie riktīgi ieaudzina vienaldzību un dzelzs nervus. Lai gan man tādi dzelzs nervi nav bijuši un nekad arī nebūs.

A cits kas? Dubļi līdz pautiem un gaidam salu lai varu braukt mežā pēc malkas.

Un man vajag būt gudrākam.