Suņepopeja.
Tātad dažus mēnešus pēc ievākšanās mājā mani senči ieskopēja mums suni. Suns tad bija kropls - pēc mugurkaula operācijas (vēlāk izrādījās arī slimības) dēļ suns nevarēja paiet. Kad jau to suni bijām atdzīvinājuši izrādījās, ka fāterim tas bijis baigais draugs un mīlulis. Tā visa dēļ senčiem bija riktīgs kašķis. Strīdi un kašķi pieklusa. Pēdējā laikā tas suns mums sāka krist uz nervu ar savām plaša mēroga kaitnieciskajām darbībām. Punktu pielika pāris uzrūcieni puikam. Tātad bij 2 varianti, vai nu suņu patversme, vai arī lode pierē. Uzplauka veiksme - brāļa sievas māte tieši meklēja suni. Aizsūtījām suni trimdā. Labi mums, labi sunim. A šon uzzināju, ka atkal jau senčiem bijis faits visas šīs suņu lietas dēļ. Ar no tā izrietošajām sekām - paaudžu kašķis.

Stāsta morāle.
Nepieņemt no radiniekiem nosacītās dāvanas- dzīvniekus.
Dzīvnieks varbūt ir cilvēka labākais draugs, bet tā draudzība nedrīkst čakarēt cilvēku attiecības.

Esmu nikns.