Boommmm!
Tas bija iznīcinoši.
Ja es kaut brīdi sacītu, ka tu esi mīloša sieviete, es laikam būtu mazohists.
Ne jau ēnas puse... pilnīgs saules aptumsums tu esi. Tev nav patīkami mani pieskārieni, tu nealksti satikties. Starp mums izrādāš ir mūris, bezgalība.
Cik ļoti tas neiet kopā ar to, ko mēs vakar norunājām, bet saskan ar to, cik saspringta un noraizējusies tu vakar biji.

Saule, nav pareizi. Atceļam norunu.
Mēs gana ilgi pazīstam viens otru, lai tu varētu acīs teikt to, ko pa īstam vēlamies. Man pat liekas, ka tas ir tavs pienākums. Īstenībā vienīgais.

Ja tev ir kāds izredzētais, kura klātbūtnē tev joprojām saraujas vēders, tad kāpēc gan tev nenodzīvot atlikušos 50 gadus sapņojot par viņu un smeldzīgi izbaudot lietas, kam viņš pieskaras vai iet garām?

Pricjom tu es? Aizbāznis dvēselei? Nafig. Nestrādās. Vajag godīgu attieksmi, citādi nav jēgas - ne tev prieks, ne man gandarījums. Un tam džēkam tu interesē tieši tik daudz, cik var būt atbildība par bijušo. Pieklājigs smaids un atvieglojums domājot, ka jūs, paldies dievam, esat tikai labi paziņas. Atvaino, ka to saku. Reizēm pašam aiziet širmis un tad nesaprot kas ir kas. Varbūt tev ir tieši tā.