Senas brūces
Tev ir prasme samaisīt skaidrās lietas. Ja šķiramies, tad pie tā arī paliekam. Ja esam kopā, tad tad to arī daram.

Liekas, ka tu jūties labi, ja radiusā ir cilvēki, kurus tu vari dabūt jebkurā brīdī. Tev bija nevainīga saruna, un beigās nostaļģiskas pārdomas par likteni, par to, kas ir lemts un nevainīgas norādes, cik tiešam vientuļa tu esi; cik ļoti tas otrs cilvēks ar ko tu esi kopā tev ir tāls; un cik brīnišķīgi, ka 6 gadu laikā es nekad neesmu bijis uz tevi dusmīgs. Ticu,ka tas tev ir nejauši, tomer nav smuki jebkurā gadījumā.

Tikko atskārtu, ka tu vērtē! Tātad tev nav rozā brilles uz acīm!! Tas nozīmē, ka mans pieņēmums par to, ka mēs jūtamies līdzīgi ir aplams. Jo ja tas nebūtu aplams, tu lektu manā virzienā nedomājot par sekām vai akceptējot jebkuru iznākumu. Saproti - TU VĒRTĒ - mani! un riskus!! un attiecibas! Tātad tu strādā ar racionālo prātu, kas vērtē izdevīgumu un pieņem lēmumu balstoties uz to.

Cik tas ir labi. Tas nozīmē, ka tu man beidzot esi iedevusi argumentu, kāpēc man no tevis šķirties. Tapēc, ka tu mani nemīli.

Skan stulbi, bet pavisam vienkārši. Tu gribi mani saglabāt tuvumā, jo, iespējams, "es neesmu slikts cilvēks"... gan emocionāli, gan ekonomiski es dodu plusus.
Piedevām es esmu īsajā pavadā - tas nozīmē arī sexuāli es tevi ceļu. Tev mani vajag saglabāt pēc iespējas ilgak siltu.

Viņa mani nemīl. Nemaz, nemaz. Vispār. Un es cepos neskaidrībā, ka varbūt tomēr mazliet viņa to dara un varbūt es varu aizejošo tēlu panākt, paskaidrot, paskaidrot velreiz un viņa visu sapratīs un atgriezīsies.
Viņa neagriezīsies, jo nekad te nav bijusi. Viņa ir laipna garāmgājēja, par ko es vienā sekundē kļūdaini iedomājos, ka viņai pret mani ir jūtas.
Viņa iet garām 100 gājējiem, un es esmu viens no šī 100. Idiots, kas sadomājas.