pudienojām
Šodien es iemācījos, ka neesmu ticis tev pāri. Arī to, ka man ir gauži sāpīgi nebūt tev blakus un kopā ar tevi.
Arī to, ka mēs esam izdarījuši atšķirīgus secinājumus viens par otru tajā īsajā brīdī, kad mēs it kā domājām viens par otru.

Joprojām uzskatu, ka tas nesaucas mīlesība, bet labi varu saprast to stāvokli, kā ir tad, kad tā ierodas. Pie tam, ja tā ierodas tikai vienai pusei, tad to sauc par apmātību.. tas laikam ir pējējais, ko es gribu sev novēlēt. Arī tagad es kapju pāri tām robežām un tiem sliekšņiem, kurus tu uzskati par pielaujamiem.

Es zinu, ka es uzvestos precīzi tāpat, kā tu tagad, ja tu darbotos kā es.
Arī man nepatīk, ja otrs ielaužas manā privatajā telpā.. tā ir ļoti smalka un jūtīga lieta. Arī man nepatīk, ja otrs dominē. Aŗī man man patīk dominēt vai kontrolēt situāciju...un jā - arī es varu būt bezgala maigs un pakļāvīgs, ja vien šī pakļāvība ir mana izvēle un notiek kontrolētā situācijā...Bet vēl - man vajadzēja vēl 10 gadus, lai saprastu, ka ir vērtība kaut kādām sekundārajām lietām, kas paliks pēc tam, kad ilūzijas izklīdīs. To gan ir žēl, jo tu to nezini un nesaproti.

Vēl es iemācījos, ka neesmu tavā sirdī. Jā prātā, jā attiecībās, bet ne sirdī. Tur tev mājo kādi sen pagājuši sapņi. Sapņi, kad tu biji jaunāka, pakļāvīgāka, mazāk pieredzējusi. Iespējams, ka tu pati līdzīgi dzīvo manā sirdī, līdzīgi kā tās otras attiecības tavējā. Arī tas mums ir līdzīgi, bet ne par labu man.

Vai zini kas ir visbēdīgāk - tas, ka es zinu, ka šādi nav pareizi. Nav pareizi, ka tu interpretē pakļāvību kā saderību tam otram pusisim pēc kā tu joprojam mēri pasauli. Nav pareizi, ka tu tagad iznieko savus labākos gadus tukšgaitā - tu neiegūsti neko no tam attiecībām, kas tev ir tagad un tu nebūvē savu nākotni. Nav pareizi, ka mēs neesam kopā - tu neizmanto iespēju tāpēc nezini vai tā ir pareiza vai nepareiza. Nav pareizi.


Ko es varu darīt?
Hmm. Ir stratēģija pamest tevi vai otra pacietīgi tiekties un iekarot tevi. Kad uzraksta, kļūst skaidrs, ka otrā nestrādās.
Tas paskaidro, to, kas ir jadara.cTikai vajag kādu, ka palīdzetu. Bet pats arī tikšu galā, būs tikai grūtāk.


Šodien iedomājos, ka nekavejoties jāpārtrauc jebkura veida komunikācija, bet lai paliek. Ir vienošanās sadarboties līdz martam.
Un cita, ka komunicējam vēl 9 gadus.

Žēl, ļoti ļoti žel, ka nekas nesanāca.
Kā bērnam gribas tevi ņemt pie rokas un vest atpakaļ un paskaidrot un paskaidrot velreiz, ka īstenībā taču viss ir citadak, ka tu man esi vissvarīgākā, ka es tev esmu arī svarīgs....:)))
Smieklīgas runas, uz sava ego būvētas sapņu kontrukcijas, kam, es zinu, nav lielas vērtes tavās acīs.
Tika mazliet samulsums, neveiklība un vēlēšanās, kaut tas viss nekad nebūtu iesācies.
Kāpēc tu to nenogalini, iznīcnot šo pussapuvušo un izkropļoto sapni, kas velkas pa zemi kā nevienam nevajadzīga lupata. Sapni, kas turas un ko nevar nokratīt un kas tikai sāpina.