..
Ja ilgas pēc tevis materializētos, saite uz tavu pusi būtu resna un bieza...caurspīgīgais ilgu pavediens būtu palicis tumši brūns no tā cik piesātināts. Man liekas es varu tevi aiz tā pievilkt klāt, vai vismaz paraustīt, lai sajūti, ka esmu,

Paldies, ka piezvanīji. Zinu, ka tas nekam nepalīdz, bet padara visu tikai grūtāku. Es varu nezvanīt..bet virtuāli sevi apmierināt :L (atvaino) šajās lapās...Nožēlojami, ja tā padomā.

Bet visliktākais, ka es kā vecis neapturu to, kas notiek. Jo nezinu vai vajag. Nav padoma kā ir pareizi. Negribu tevi pazaudēt. Baidos no tā, ka tevis var nebūt. Baidos arī, ka kopā esot mēs pazaudēsim visu, kas mums tagad ir. Pat domāju, ka zinu, ka pazaudēsim. Zinu, ka nevarēšu vienkārši pamest ģimeni, bērnus - pietiks ar to, ka sieva pārstās vajāt un pārmest. Vai saproti, kā tas ir?