New- Reloaded
Esmu atkopies. Šodien sēžot mašīnā redzēju vienīgi staltu, simpātisku sievieti, ar kuru es varu sarunāties. Kā pēc slimības, bet sirdī arī ir žēlums par to, ka mēs neizmantojām savu iespēju. Nevis to, kur tu ar miglaino "mīlestības skatienu" savaldzini 2/3 no līdzgaitniekiem...un labo humora un takta sajūtu.. un spēju izlikties trauslai. Tas gan tev, gan man ir spēle. Man bija gribošā vīrieša spēle. Dēļ "radio sarunām" man liekas, ka daudzus slāņus dziļāk, gan tev, gan man, bija vēl kāda komunikācijas līnija, kuru mēs nedzirdējām. Es to pamanīju caur trokšniem vienīgi retu reizi: pilnīgi negaidot - kā milzu kalnu aiz līkuma, kura priekšā nolaižas galva un vajag apstāties. Tiesa neviena no manām darbībām nebija vērsta uz to dziļāko līmeni.

Nezinu cik ļoti to to saproti, cik ļoti tu tam tici un par to domā. Tavām darbībām nav īsti izskaidrojuma, tāpēc kaut kas zinamā laika posmā mainīsies. Kaut kādā posmā tu kļūsi man loģiska, kā pirms tam, un tad tas būs paliekoši, bet tagad nav.

No sirds gribu tev novēlēt priecīgus, priecīgus ziemassvētkus...Zini - iedomāties, ka tālu jūrā (vai vienalga kur citā vietā pilsētā) ir tavs mīļotais, kas domā par tevi arī tajā brīdī, kad tu neesi blakus... Ja tu sajūti kaut ko tādu, tev vajadzētu būt daudz mierīgāk. To es tev gribeju pateikt. Atā.