..
Iedomājies. 2 stundas nedaru neko! šķetinu tīku, un skatos kaut kādas pēdas no tevis šai pasaulē..."Nothing is perfect, nothing is real.." ...."es esmu meitene, kas nemīl neko citu kā naudu..nē, tomēr sevi variāk"...kaut kāds sviests...

Tad vecās bildes ar tevi un brāli...Eh tu biji ļoti mulsinoši jauka un ļoti atklāta. Kas notika. Kāpēc vairs neesi?
Vispār liekas, ka tu esi kādreiz bijusi atklāta, tad kaut kas ir mainījies un tagad tu ļoti filtrē, ko saki, ko ļauj citiem zināt....

Ja tu man vaicātu, es teiktu, ka ne viss, ko tu saki atbilst tam, ko tu domā.
Bet noteikti atbilst tam, kā tu gribi, lai citi domā, ka ir īstenībā.
Vai tas ir OK? Protams.
Vai es priecātos, ja tu būtu tieša un godīga? Ļoti.
Ko tas dotu? Dziļumu attiecībām.

Tikai tad, kad tu jutīsi, ka drīksti būt godīga līdz apakšai, neriskējot tikt sāpinātai vai neriskējot pazaudēt mūsu attiecības utt.
No otras puses. Ja es par to ieminēšos, tas saplīsīs. Arī, ka tu to negribi un neesi gatava. Varbūt nebūsi nekad.

Nerunāsim par to. Tas ir tik dziļi iekšā, ka runāt par to nedrīkst. Tas vai nu ir, vai nav. Un kādreiz, ja ir, tad pietiek ar vēja brāzmu, lai pazustu.
Atā.