"Kas tad īsti ir Mozus sestā un septītā grāmata?", vēsturnieks sarunu sāk ar jautājumu. "Tā ir daļa no maģiskās beletristikas, kuru izplatīja Rietumeiropā no 15. līdz 18. gadsimtam. Tolaik tā sauktās burvju grāmatas, kuras dēvēja par grimuariem, bija ļoti populāras. Arī latviešu folklorā minēti gadījumi, kad šīs grāmatas gluži vienkārši tika pirktas tāpat kā pūķi (jāpaskaidro – pūķis latviešu mitoloģijā ir gars, kas zog kaimiņiem labību, gaļu, kā arī citas mantas, ko atnes savam saimniekam). Nu, lūk, kā minēts teikās, gan šos pūķus, gan melnās grāmatas, kas saimniekam varēja bez piepūles nest bagātību, varēja nopirkt Rīgā par lielu naudu. Iespējams, veikli cilvēki, pārdodot melnās grāmatas, itin labi nopelnīja. Jo klīda runas, ka grāmatām piemītot ļoti liela varenība – ar to palīdzību varēja izsaukt mirušo garus, atrast apslēptas mantas, pārvērst mazvērtīgus materiālus zeltā, pasargāties no zagļiem un lodēm. Skaidrs, ka šādi nostāsti uzsita grāmatām lielāku cenu, un tām bija labs noiets."
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pūķis
Uzzīmējumi no P. Alunāna
Balss 1879. gada 84. numurs
Kas ir pūķis? pētīja vecais Lestenes mācītājs Vatsons Kurzemes biedrībā priekš mākslas un rakstniecības. Jau tolaik bija Leijas Kurzemē tik vārds palicis, bet vārda apzīme zudusi. Savādi sasietu vecu slotu turēja Vatsons par pūķa tēli.
Vecā Stendera nav man pie rokas; bet Ulmaņa vārdu grāmatā ir vārds: “pūķis” pārcelts caur: “der Drache.” “der Drache” apzīmē Vācu valodā: 1. kādu siksnspārnotu ķirzati Āzijā un Āfrikā; 2. Vācu māņu ticībā: spārnotu, milzu, uguni spļaujošu čūsku; 3. zvaigžņu kopu ziemeļos; 4. gaisā ugunīgu zīmi ar gaŗu asti; 5. savādus vecus lielgabalus; 6. uz skaliņiem uzstieptu papīru ar gaŗu asti, ko bērni gaŗam pavedienam gaisā laiž; 7. bībeles ziņā; velnu; dusmīgu, negantu cilvēku, sevišķi sievišķi; tad malām; 9. pīļu tēviņu un 10. pie Elbupes mazu enkuri, laivām uz priekšu vilkties.
Neticu, ka jel kas, ko zem Vācu vārda: “der Drache” saprot, uz vecu Latviešu “pūķi” zīmētos. Vācu vārds: “der Drache” apzīmē pagalam citu, ne kā veca Latviešu apzīmē: “pūķis”. Zinu gan, ka jauna audze sevišķi otru no augšajām apzīmēm, proti Vācu māņu ticības: “Drache” prasti ar “pūķi” tulko; bet zinu arī, ka ar tādu tulkojumu ne mūžam nav tas dots, ko zem apzīmes “pūķis” saprata un tik tas panākts, ka tagad, pūķi minot, jau bērni zin stāstīt no nejauka tārpa, spārnotas milzu čūskas, kas uguni spļauj; ka ar vārdu Vācu māņu ticības “Drache” iesakņojies Latviešu pūķa vietā, kas pagalam cits bijis. Tiešām, redzot, ko visu Vācu vārds: “der Drache” apzīmē un kā Latviešu valodā trūkst vārda, kas visu to apzīmētu, vecajam Diecam taisnība, šo Vācu apzīmi, tai pieliekot Latviešu galotni un viņu rakstot: “drāķis” Latv iešu valodā ievest.
Minēšu vēl, ka dusmīgu, negantu sieveti apzīmē gan ar “pūce”, bet ne ar “pūķi”; kā es dzirdēji sakot: “viņa manim virsū nāce, izplestām acīm, kā pūce”, ka šī apzīme no pūces izskata ņemta un tādēļ nekādā sakarā nestāv ar veco Latviešu pūķi. Priekš vīrišķiem tādas apzīmes arī pagalam trūkst.
Bet kas tad ir pūķis? Kurzemē ap Ieķingrāvi, Vidzemē ap Kalsnavu – voi citur? nemāku teikt – ļaudis stāstīja, ticēja 50 gadu atpakaļ, ka tam, kam pūķis klausot, šis sanesot mantu naktī pa dūmu ceļu, bet ja kas viņu gaisā redzot un tā vārdu uzminot, kam tas klausot, ta pūķis pārsprāgstot un visa manta izzūdot. Velna skola esot pūķī pārvērsties un no kaimiņiem svētību nolasīt. Vēl tagad saka ļaudis no tāda, kam laicīga manta vairojās: “viņam pūķis”.
Biju pie savas tēva māsas ciemā; vakars uznāca un mani pārlaida mājās. Netāl no Ieķingrāves, gaŗ kādām mājām braucot, iesaucās vedējs: re, re, kur pūķis! un nokrustījās. Redzēju putnu, saprotams, nakts putnu, virs jumta lidinājoties un pazūdot pa dūmu ceļu – kā tolaik un tai vidū caurumu jumta mugurā sauca, pa kuŗu dūmi savu ceļu ņēma, - bet drīz atkal izceļoties un aizspārnojot.
Pūķi vēl dažreiz esmu redzējis un varu droši liecināt, ka tam ne zīmes no Vācu māņu ticības drāķa, no milzu, uguni spļaudošas čūskas. Pūķa uzdevums bija mantu pa jumtu sanest. Kur pūķiem ticēja, bija tik salmu jumti; bet uguni spļaudošu čūsku un salmu jumtus nevar kopā domāt bez uguns grēka un uguns grēks jau ne svētība, bet posts. Pūķis bija ar vārdu – pūce, kuŗai sevišķa iespēja pielikta. Bet pūce medī jo pēc pelēm; peles jau tur vairāk atradīsies, kur tām vairāk ko gremzt; kur tām ko gremzt, tur jau daudzmaz turības, tā tad pūce ir kopota ar turību un ir, peles nolasot, arī par svētību tur, kur tā apmetusies. No māņu ticības izvētīts graudiņš būtu tas, ka pūce jau no vecu veciem laikiem par derīgu putnu atzīta; to lai ievērotu tie, kas pūci šauj un to piesit pie durvīm un vārtiem, par savas nejēdzības zīmi. Mūsu laikos jau atkal dažās mājās kopj pūces par māju putniem un aizsargā māju un laukus no pelēm.
Bet kā māņu ticības pūķi lai Vācu valodā tulkotu? Ein dienstbarer Gerst in Gestalt einer Eule; varbūt arī caur Währ-Eule; jo tik Vāci, tik Latvieši ticēja, ka varot kādā zvērā, sevišķi vilkā pārvērsties un sauca tādu vilkā pārvērtušos par Währwolf, vilkati, tā tad varētu pūcē pārvērtušos arī caur Währ-Eule tulkot bet nekad caur: “der Drache”.
Uzzīmējumi no P. Alunāna
Balss 1879. gada 84. numurs
Kas ir pūķis? pētīja vecais Lestenes mācītājs Vatsons Kurzemes biedrībā priekš mākslas un rakstniecības. Jau tolaik bija Leijas Kurzemē tik vārds palicis, bet vārda apzīme zudusi. Savādi sasietu vecu slotu turēja Vatsons par pūķa tēli.
Vecā Stendera nav man pie rokas; bet Ulmaņa vārdu grāmatā ir vārds: “pūķis” pārcelts caur: “der Drache.” “der Drache” apzīmē Vācu valodā: 1. kādu siksnspārnotu ķirzati Āzijā un Āfrikā; 2. Vācu māņu ticībā: spārnotu, milzu, uguni spļaujošu čūsku; 3. zvaigžņu kopu ziemeļos; 4. gaisā ugunīgu zīmi ar gaŗu asti; 5. savādus vecus lielgabalus; 6. uz skaliņiem uzstieptu papīru ar gaŗu asti, ko bērni gaŗam pavedienam gaisā laiž; 7. bībeles ziņā; velnu; dusmīgu, negantu cilvēku, sevišķi sievišķi; tad malām; 9. pīļu tēviņu un 10. pie Elbupes mazu enkuri, laivām uz priekšu vilkties.
Neticu, ka jel kas, ko zem Vācu vārda: “der Drache” saprot, uz vecu Latviešu “pūķi” zīmētos. Vācu vārds: “der Drache” apzīmē pagalam citu, ne kā veca Latviešu apzīmē: “pūķis”. Zinu gan, ka jauna audze sevišķi otru no augšajām apzīmēm, proti Vācu māņu ticības: “Drache” prasti ar “pūķi” tulko; bet zinu arī, ka ar tādu tulkojumu ne mūžam nav tas dots, ko zem apzīmes “pūķis” saprata un tik tas panākts, ka tagad, pūķi minot, jau bērni zin stāstīt no nejauka tārpa, spārnotas milzu čūskas, kas uguni spļauj; ka ar vārdu Vācu māņu ticības “Drache” iesakņojies Latviešu pūķa vietā, kas pagalam cits bijis. Tiešām, redzot, ko visu Vācu vārds: “der Drache” apzīmē un kā Latviešu valodā trūkst vārda, kas visu to apzīmētu, vecajam Diecam taisnība, šo Vācu apzīmi, tai pieliekot Latviešu galotni un viņu rakstot: “drāķis” Latv iešu valodā ievest.
Minēšu vēl, ka dusmīgu, negantu sieveti apzīmē gan ar “pūce”, bet ne ar “pūķi”; kā es dzirdēji sakot: “viņa manim virsū nāce, izplestām acīm, kā pūce”, ka šī apzīme no pūces izskata ņemta un tādēļ nekādā sakarā nestāv ar veco Latviešu pūķi. Priekš vīrišķiem tādas apzīmes arī pagalam trūkst.
Bet kas tad ir pūķis? Kurzemē ap Ieķingrāvi, Vidzemē ap Kalsnavu – voi citur? nemāku teikt – ļaudis stāstīja, ticēja 50 gadu atpakaļ, ka tam, kam pūķis klausot, šis sanesot mantu naktī pa dūmu ceļu, bet ja kas viņu gaisā redzot un tā vārdu uzminot, kam tas klausot, ta pūķis pārsprāgstot un visa manta izzūdot. Velna skola esot pūķī pārvērsties un no kaimiņiem svētību nolasīt. Vēl tagad saka ļaudis no tāda, kam laicīga manta vairojās: “viņam pūķis”.
Biju pie savas tēva māsas ciemā; vakars uznāca un mani pārlaida mājās. Netāl no Ieķingrāves, gaŗ kādām mājām braucot, iesaucās vedējs: re, re, kur pūķis! un nokrustījās. Redzēju putnu, saprotams, nakts putnu, virs jumta lidinājoties un pazūdot pa dūmu ceļu – kā tolaik un tai vidū caurumu jumta mugurā sauca, pa kuŗu dūmi savu ceļu ņēma, - bet drīz atkal izceļoties un aizspārnojot.
Pūķi vēl dažreiz esmu redzējis un varu droši liecināt, ka tam ne zīmes no Vācu māņu ticības drāķa, no milzu, uguni spļaudošas čūskas. Pūķa uzdevums bija mantu pa jumtu sanest. Kur pūķiem ticēja, bija tik salmu jumti; bet uguni spļaudošu čūsku un salmu jumtus nevar kopā domāt bez uguns grēka un uguns grēks jau ne svētība, bet posts. Pūķis bija ar vārdu – pūce, kuŗai sevišķa iespēja pielikta. Bet pūce medī jo pēc pelēm; peles jau tur vairāk atradīsies, kur tām vairāk ko gremzt; kur tām ko gremzt, tur jau daudzmaz turības, tā tad pūce ir kopota ar turību un ir, peles nolasot, arī par svētību tur, kur tā apmetusies. No māņu ticības izvētīts graudiņš būtu tas, ka pūce jau no vecu veciem laikiem par derīgu putnu atzīta; to lai ievērotu tie, kas pūci šauj un to piesit pie durvīm un vārtiem, par savas nejēdzības zīmi. Mūsu laikos jau atkal dažās mājās kopj pūces par māju putniem un aizsargā māju un laukus no pelēm.
Bet kā māņu ticības pūķi lai Vācu valodā tulkotu? Ein dienstbarer Gerst in Gestalt einer Eule; varbūt arī caur Währ-Eule; jo tik Vāci, tik Latvieši ticēja, ka varot kādā zvērā, sevišķi vilkā pārvērsties un sauca tādu vilkā pārvērtušos par Währwolf, vilkati, tā tad varētu pūcē pārvērtušos arī caur Währ-Eule tulkot bet nekad caur: “der Drache”.
(Reply to this) (Thread)
|
Vēl par pūķi
Gabaliņš iz latviešu māņu ticības no Vensku Edvarta.
"Balss", 1879. gada 91. numurs
Cien. P. Alunāna kgs, Balss 84. num. par pūķi runādams, izsaka, 1) ka Latviešu mitoloģiskais pūķis pavisam citu ko nozīmē, kā Vācu “Drache”, 2) ka pūķis ir pūce, kuŗai sevišķa iespēja pielikta, 3) ka pūķis būtu vācvalodā kā “Währeule” jātulko. Lai nu gan es pie jaunas audzes piederu, kuŗa – kā Alunāna kgs saka – mūsu senču bagātības nesēju pūķi pavisam aizmirsuši, tad tomēr iedrošinos viņam dažā ziņā pretoties.
Visu pirms neesu ar Alunāna kgu vienisprātis, ka Latviešu pūķis jau aizmirsts; kad es augu – un tas nav sen atpakaļ – tad nevien mana veca auklētāja, bet arī bērni zināja šo to no bagātības nesēja pūķa pastāstīt.
Mūsu valodā netrūkst piemēru, cik laiski Vāci, latviski rakstīdami, pret valodu izturējās; kur vien maķenīt varēja, tur tie iejauca savus vārdus, tādēļ būtu visai neticami, ka viņi būtu savu “Drache” ar pūķi tulkojuši, ja abiem nebūtu nekādas vienādības. Romiešu “draco”, Grieķu “dracon”, kuŗu vēsture visai tāļā senatnē sākās, apzīmēja uguni spļaudamu, čūskai līdzīgu radījumu ar spārniem un lauvas galvu un ķepām, kuŗš allaž top minēts, kā dažādu dārgumu sargs. Iz tam redzams, ka Vāci tik vārdu “Drache”, kā arī viņa pirmo nozīmi no Romiešiem un Grieķiem ņēmuši. Bet ar laiku tapa mantas sargs “Drache” arī par mantas nesēju. Līdz ar nozīmi mainījās veids; mantas nesējs “Drache” nebij vairs spārnota čūska, bet zila uguns blāzma gaisā. Jaunākajos laikos top gan vācvalodā ar “Drache” gaisā aizdegušās, lidinājošās gāsas apzīmētas, bet ka māņu ticība šo dabas parādījumu par mantas nesēju turēja, tas tikai vēl retos vidos – Fr. Jargerrs min Saksiju un Boemiju – ļaužu atmiņā.
Bet kāds tad nu izskatījās Latviešu pūķis? Alunāna kgs, skatīdamies uz vārdu vienotību, tur to par “pūci, kuŗai sevišķa iespēja pielikta”. Bet tā tas nemaz nav, jau etimoloģiskā ziņā nē! Pēc tās pašas analoģijas, pēc kuŗas Alunāna kungs grib pūķi no “pūce” atvasināt, pēc tās pašas analoģijas, es saku, mums būtu jāatvasina “sveķis” no “svece”, “līķis” no “līce”, “sprāģis” no “sprādze” un otrādi no “zaķis” “zace”, no “kaķis” “kace” u.t.j.pr. Var gan būt, ka abi vārdi cēlušies no “pūst, pūsties”, tādēļ ka pūce allaž uzpūtusies izskatās un pūķis – kad tam graudi, jeb cits kas jānes – var tik liels uzpūsties, cik tam tīk; no “pūce” atvasināts vīriešu kārtas vārds ar galotni “is” būtu allaž “pūcis”. – Ka pūķis ar pūcis nekādā sakarā nestāv, to liecina arī ziņas, kas pār viņu tautā uzglabājušās. Tā p.p. stāsta Vidzemē, ka pūķis dienām guļot šķirstā groziņā saritinājies čūskas, jeb zalkša veidā, bet naktīm tas parādoties kā zila, uguņaina kodeļa. Kurzemē netāļu no Jelgavas dzīvo vēl šo baltu dienu saimniece, kuŗai, kā ļaudis stāsta, bijis pūķis. Šis dzīvojis vāgūzī riteņa rumbā un bijis “tāds pelēks”, bet kad tas nācis ar graudiem pieēdies mājās, tad bijis daudz garāks un zils. Saimniece reiz atskaitinājusi kādu puisi; šis, viņai kaut kādi gribēdams atriebties, pataisījis rumbu netīru. Atskrējis pūķis, bet, savu dzīvokli netīru atradis, tas saskaities, šņācis un šķaudījis, aizskrējis projām un neatnācis vairs nekad atpakaļ.
Mazs zēns būdams, ganīju kopā ar vēl diviem zēniem cūkas. Metās vakars. Iz kaimiņu smēdes skursteņa izskrēja pūlis dzirksteļu.
“Tas ir pūķis,” izskaidroja lielākais puika.
Gabaliņš iz latviešu māņu ticības no Vensku Edvarta.
"Balss", 1879. gada 91. numurs
Cien. P. Alunāna kgs, Balss 84. num. par pūķi runādams, izsaka, 1) ka Latviešu mitoloģiskais pūķis pavisam citu ko nozīmē, kā Vācu “Drache”, 2) ka pūķis ir pūce, kuŗai sevišķa iespēja pielikta, 3) ka pūķis būtu vācvalodā kā “Währeule” jātulko. Lai nu gan es pie jaunas audzes piederu, kuŗa – kā Alunāna kgs saka – mūsu senču bagātības nesēju pūķi pavisam aizmirsuši, tad tomēr iedrošinos viņam dažā ziņā pretoties.
Visu pirms neesu ar Alunāna kgu vienisprātis, ka Latviešu pūķis jau aizmirsts; kad es augu – un tas nav sen atpakaļ – tad nevien mana veca auklētāja, bet arī bērni zināja šo to no bagātības nesēja pūķa pastāstīt.
Mūsu valodā netrūkst piemēru, cik laiski Vāci, latviski rakstīdami, pret valodu izturējās; kur vien maķenīt varēja, tur tie iejauca savus vārdus, tādēļ būtu visai neticami, ka viņi būtu savu “Drache” ar pūķi tulkojuši, ja abiem nebūtu nekādas vienādības. Romiešu “draco”, Grieķu “dracon”, kuŗu vēsture visai tāļā senatnē sākās, apzīmēja uguni spļaudamu, čūskai līdzīgu radījumu ar spārniem un lauvas galvu un ķepām, kuŗš allaž top minēts, kā dažādu dārgumu sargs. Iz tam redzams, ka Vāci tik vārdu “Drache”, kā arī viņa pirmo nozīmi no Romiešiem un Grieķiem ņēmuši. Bet ar laiku tapa mantas sargs “Drache” arī par mantas nesēju. Līdz ar nozīmi mainījās veids; mantas nesējs “Drache” nebij vairs spārnota čūska, bet zila uguns blāzma gaisā. Jaunākajos laikos top gan vācvalodā ar “Drache” gaisā aizdegušās, lidinājošās gāsas apzīmētas, bet ka māņu ticība šo dabas parādījumu par mantas nesēju turēja, tas tikai vēl retos vidos – Fr. Jargerrs min Saksiju un Boemiju – ļaužu atmiņā.
Bet kāds tad nu izskatījās Latviešu pūķis? Alunāna kgs, skatīdamies uz vārdu vienotību, tur to par “pūci, kuŗai sevišķa iespēja pielikta”. Bet tā tas nemaz nav, jau etimoloģiskā ziņā nē! Pēc tās pašas analoģijas, pēc kuŗas Alunāna kungs grib pūķi no “pūce” atvasināt, pēc tās pašas analoģijas, es saku, mums būtu jāatvasina “sveķis” no “svece”, “līķis” no “līce”, “sprāģis” no “sprādze” un otrādi no “zaķis” “zace”, no “kaķis” “kace” u.t.j.pr. Var gan būt, ka abi vārdi cēlušies no “pūst, pūsties”, tādēļ ka pūce allaž uzpūtusies izskatās un pūķis – kad tam graudi, jeb cits kas jānes – var tik liels uzpūsties, cik tam tīk; no “pūce” atvasināts vīriešu kārtas vārds ar galotni “is” būtu allaž “pūcis”. – Ka pūķis ar pūcis nekādā sakarā nestāv, to liecina arī ziņas, kas pār viņu tautā uzglabājušās. Tā p.p. stāsta Vidzemē, ka pūķis dienām guļot šķirstā groziņā saritinājies čūskas, jeb zalkša veidā, bet naktīm tas parādoties kā zila, uguņaina kodeļa. Kurzemē netāļu no Jelgavas dzīvo vēl šo baltu dienu saimniece, kuŗai, kā ļaudis stāsta, bijis pūķis. Šis dzīvojis vāgūzī riteņa rumbā un bijis “tāds pelēks”, bet kad tas nācis ar graudiem pieēdies mājās, tad bijis daudz garāks un zils. Saimniece reiz atskaitinājusi kādu puisi; šis, viņai kaut kādi gribēdams atriebties, pataisījis rumbu netīru. Atskrējis pūķis, bet, savu dzīvokli netīru atradis, tas saskaities, šņācis un šķaudījis, aizskrējis projām un neatnācis vairs nekad atpakaļ.
Mazs zēns būdams, ganīju kopā ar vēl diviem zēniem cūkas. Metās vakars. Iz kaimiņu smēdes skursteņa izskrēja pūlis dzirksteļu.
“Tas ir pūķis,” izskaidroja lielākais puika.
|
“Tā vienreiz esot dzīvojis viens saimnieks,” stāstīja viņš tāļāk, “tam bijis pūķis, kuŗš uz rijas virsus dzīvojis. Saimnieks viņam nesis katru dienu rudzu biezo putru ar sviesta mērci. Šis, kam bijis pie rijas krāsns jāsēž, vienreiz noskatījies, kā saimnieks uz rijas virsus biezo putru noliek, ņēmis putru izēst un sajaucis bļodā putras vietā, rudzu pelnus ar ūdeni. Te atskrējis pūķis. Bijis tāds pūkains ar tik platu knābi, kā maza liekšķerīte un vēdars esot bijis vai lielāks, kā divi pūru maiss. Pirms viņš izrijis klonā pie graudu čupas pārnestos graudus un skrējis tad uz rijas virsu brokastī. Bet tikko iebāzis knābi bļodā, saucis: “Iesals,” pārvērties tādā zilā uguns strīpā un izskrējis pa ģēveli ārā.
Tā man zēns stāstīja. Cūkas mājās pārdzinis, prasīju māte, vai tas tiesa, ko man Pēteris stāstījis.
“Tā jau ļaudis teic,” atbildēja vecā māte, saimnieks esot pūķi Rīgā nopircis un pārvedis to cimdā mājās. Viņš skrienot naktīm kā zila uguns pa gaisu, pierijoties kaimiņu rijās ar graudiem un izberot tos tad sava saimnieka rijā.” Tā vecā māte.
Vēlāku Kuldīgas ģimnāziju apmeklēdams, dzīvoju V. muižā pie barona St. Muižas ļaudis stāstīja, ka vecajam kučierim [1], kuŗam allaž vajadzēja mani rītiem uz Kuldīgu novest un pēcpusdienām atkal pārvest, esot “skola”, tā p. p. viņš mākot kāpostiem tārpus un zirgiem slimības uzlaist. Šis vecais kučieris zināja ļoti daudz no Latv. māņu ticības stāstīt; tā viņš man stāstīja no svētajām meitām, no vērpējiņas – pār kuŗām es turpmākas ziņas pasniegšu, ja tas tik cien. Balss redakcijai un lasītājiem patīkami būs – un arī no pūķa. “Tam saimniekam, pie kā es ganos gāju,” teica man reiz vecis, “bij arī pūķis. Es pats redzēju, kā viņš tam uz rijas krosnes ēdienu nolika, arvien svētdienas ēdinu, lielu bļodu pilnu.”
“Voi Jūs to arī kļuvāt redzējuši?” tā es.
“Vienreiz vien! Bij tā kādas trīs nedēļas priekš Mārtiņiem. Naktī bij sasniedzis pirmais sniegs; aitas vairs nevarēja ganos dzīt. Saimniece man lika iz peludes aitām astīšu galus atnest. Gaismiņu vēl nemanīja, bet bija jau labi rītā. Es tikko atvēru peludes durvis, te
Redzu, ka no viena kakta gar sienu tāda uguns strīpa paceļas. Es aiz bailēm tik spēju iesaukties “pūķis” un skrēju uz klonu pie kūlējiem. Vēl nebiju no bailēm atģēvelējies un kūlējiem visu izstāstījis, te jau ieskrien saimniece bāla kā līķis un sauc: “Ko Jūs dīžājiet, kad ārā grēks!” Mēs izskrējām visi ārā, nuka, pelude dega, pūķis bij to aiz dusmām, ka es viņu saucu, aizdedzinājis.”
“Kā, pūķis,” es prasīju, “varbūt tāds kūlējs bij aplami ar pīpi apgājies un peludā uguni izbēris.”
“Kur nu, jaunskungs,” tā vecis, “visu rītu nebija neviens cits peludī bijis, kā saimnieks vien un tas jau zināja, es nezinu kā, ar pīpi apieties. Pūķis, redz, cilvēku acīm arvien uguņains parādās, bet nekad nekā neaizdedzina, tikai kad viņu sauc, vai kā citādi aizkaitina, tad grēks gatavs.”
Es cietu klusu, zinādams, ka vecis pie saviem nodomiem paliks. Viņš bija tādā pārliecināšanā, tādā ticībā uzaudzis, tādā viņam arī vajadzēja nomirt; pierādījumi un izskaidrojumi tam bija veltīgi. Man arī vajadzēja nopietnu ģīmi rādīt, citādi būtu vecis domājis, ka es viņu apsmeju un nebūtu man vairs nekā stāstījis.
“Kā tad var pūķi dabūt,” tā es pēc kāda brītiņa.
Tā man zēns stāstīja. Cūkas mājās pārdzinis, prasīju māte, vai tas tiesa, ko man Pēteris stāstījis.
“Tā jau ļaudis teic,” atbildēja vecā māte, saimnieks esot pūķi Rīgā nopircis un pārvedis to cimdā mājās. Viņš skrienot naktīm kā zila uguns pa gaisu, pierijoties kaimiņu rijās ar graudiem un izberot tos tad sava saimnieka rijā.” Tā vecā māte.
Vēlāku Kuldīgas ģimnāziju apmeklēdams, dzīvoju V. muižā pie barona St. Muižas ļaudis stāstīja, ka vecajam kučierim [1], kuŗam allaž vajadzēja mani rītiem uz Kuldīgu novest un pēcpusdienām atkal pārvest, esot “skola”, tā p. p. viņš mākot kāpostiem tārpus un zirgiem slimības uzlaist. Šis vecais kučieris zināja ļoti daudz no Latv. māņu ticības stāstīt; tā viņš man stāstīja no svētajām meitām, no vērpējiņas – pār kuŗām es turpmākas ziņas pasniegšu, ja tas tik cien. Balss redakcijai un lasītājiem patīkami būs – un arī no pūķa. “Tam saimniekam, pie kā es ganos gāju,” teica man reiz vecis, “bij arī pūķis. Es pats redzēju, kā viņš tam uz rijas krosnes ēdienu nolika, arvien svētdienas ēdinu, lielu bļodu pilnu.”
“Voi Jūs to arī kļuvāt redzējuši?” tā es.
“Vienreiz vien! Bij tā kādas trīs nedēļas priekš Mārtiņiem. Naktī bij sasniedzis pirmais sniegs; aitas vairs nevarēja ganos dzīt. Saimniece man lika iz peludes aitām astīšu galus atnest. Gaismiņu vēl nemanīja, bet bija jau labi rītā. Es tikko atvēru peludes durvis, te
Redzu, ka no viena kakta gar sienu tāda uguns strīpa paceļas. Es aiz bailēm tik spēju iesaukties “pūķis” un skrēju uz klonu pie kūlējiem. Vēl nebiju no bailēm atģēvelējies un kūlējiem visu izstāstījis, te jau ieskrien saimniece bāla kā līķis un sauc: “Ko Jūs dīžājiet, kad ārā grēks!” Mēs izskrējām visi ārā, nuka, pelude dega, pūķis bij to aiz dusmām, ka es viņu saucu, aizdedzinājis.”
“Kā, pūķis,” es prasīju, “varbūt tāds kūlējs bij aplami ar pīpi apgājies un peludā uguni izbēris.”
“Kur nu, jaunskungs,” tā vecis, “visu rītu nebija neviens cits peludī bijis, kā saimnieks vien un tas jau zināja, es nezinu kā, ar pīpi apieties. Pūķis, redz, cilvēku acīm arvien uguņains parādās, bet nekad nekā neaizdedzina, tikai kad viņu sauc, vai kā citādi aizkaitina, tad grēks gatavs.”
Es cietu klusu, zinādams, ka vecis pie saviem nodomiem paliks. Viņš bija tādā pārliecināšanā, tādā ticībā uzaudzis, tādā viņam arī vajadzēja nomirt; pierādījumi un izskaidrojumi tam bija veltīgi. Man arī vajadzēja nopietnu ģīmi rādīt, citādi būtu vecis domājis, ka es viņu apsmeju un nebūtu man vairs nekā stāstījis.
“Kā tad var pūķi dabūt,” tā es pēc kāda brītiņa.
|
Mans saimnieks to bij pircis; paša dabūts esot labāks, bet tad jāatdod velnam dvēsele.”
Vecis cieta brītiņu klusu, uzšāva zirgiem un teica tad: “Jums es varu stāstīt, Jūs viņu nesauksiet! Jāņu nakti ap pašu pusnakti zied papardes ar spožiem zeltītiem ziediņiem, bet tikai vienu acumirkli vien viņus var iegūt. To acumirkli vajaga nogaidīt un tad vienu ziediņu noraut, bet kad rauj, tad jāsaka: “papardīte līgaviņa!” citādi viņa neļaujas rauties. Ziediņš jāieliek trinītā lupatā, jāaptin trejdeviņas reizes krustiski ar virka vilainu dziju un jāaizsien ar trim mezgliem. Tad jāsakur pusnaktī uz krustu ceļa uguns no zāļu žņauga [2] un no tāda ozola zariem, kas no pērkoņa sperts. Tanī uguni jāiemet tas papardītes ziediņš, trijdeviņi graudiņi no katras labības un trijdeviņas spalvas no lietuvēna jātas govs. Tas viss jāizdara klusu ciešot un uz vienas kājas stāvot. Kad viss sadedzis, tad pelni un ogles jāsaber asiņu traukā (t.i. traukā, kurā pie asiņu laišanas asinis tecinātas) un jānes tās ačgārniski ejot mājās. Nesot vienādi vien jāsaka: "Nāc, pūķīt, nāc! Es Tevi katru dieniņu pamielošu, kā mīļos radiņus veļu laikā." Kad pelni tā mājās pārnesti, tad tie jāparok ar visu trauku tanī ēkā zem vērbaļķa, kuŗā grib pūķim mājas vietu dot. – Tā var pūķi dabūt, bet tad nedrīkst ne pie Dieva galda iet, ne pātarus skaitīt un kad mirst, tad paliek dvēsele ļaunajam."
Vēl citā reizā man vecis stāstīja, ka kāds saimnieks reiz nolicis priekš pūķa skābus kāpostus ar gaļu. Puisis gaļu apēdis un sabēris kāpostos pulka sāls. Pūķis izēdis kāpostus un sācis no slāpēm mocīts ūdeni lakt. Lacis, lacis, kamēr pārsprādzis un pacēlies tad, kā dūmu mākons, gaisā, tik graudu kopiņa vien tai vietā palikusi. Kāds pūķis ūdeni lakdams izskatījies, to vecis nezināja teikt.
Ka pūķis pa laikam netapa pūces veidā domāts, bet bijis uguns liesma, to liecina arī tautas dziesma, kuŗu ap Talsiem tai pašā meldiņā dzied, kā ap Jelgavu “teci, teci kumeliņi”
Pāri muižas rija jumta
Zila liesma lidinās;
Voi tas bija kunga pūķis,
Vai vagares dvēselīt? [3]
Ja nu ņemam visu kopam, tad nav jāšaubās, ka Vācu “Drache” ir ar mūsu pūķi radinieki, ka tādēļ nav vajadzības to ar “drāķis” tukot (tad jau drīzāk ar “drākons”); tāpat nava vajadzība, kā Alunāna kungs grib būķi Vācu valodā par “Währeule” krustīt. “Währewolf” no verba “währen” = eine Certlang dauern – ir vilks, kas tik kādu laiciņu te vilks un tad atkal cilvēks, kādēļ būtu “Währeule” pūce, kas tik kādu laiciņu ir pūce, nozīme, kādas mūsu pūķim nav!
[1] Šo pavasar vecais “kučieriņš” ar visu savu “skolu” aizgājis Dieva priekšā.
[2] Žņaugs, ar ko kaujamām cūkām šņukuru aizžņaudz.
[3] Man vēl ir otra tautas dziesma par pūķi, bet nevaru šobrīd atrast, kur to esmu uzzīmējis.
(Reply to this) (Parent)