sarkanvilks

Mans saimnieks to bij pircis; paša dabūts esot labāks, bet tad jāatdod velnam dvēsele.”

Vecis cieta brītiņu klusu, uzšāva zirgiem un teica tad: “Jums es varu stāstīt, Jūs viņu nesauksiet! Jāņu nakti ap pašu pusnakti zied papardes ar spožiem zeltītiem ziediņiem, bet tikai vienu acumirkli vien viņus var iegūt. To acumirkli vajaga nogaidīt un tad vienu ziediņu noraut, bet kad rauj, tad jāsaka: “papardīte līgaviņa!” citādi viņa neļaujas rauties. Ziediņš jāieliek trinītā lupatā, jāaptin trejdeviņas reizes krustiski ar virka vilainu dziju un jāaizsien ar trim mezgliem. Tad jāsakur pusnaktī uz krustu ceļa uguns no zāļu žņauga [2] un no tāda ozola zariem, kas no pērkoņa sperts. Tanī uguni jāiemet tas papardītes ziediņš, trijdeviņi graudiņi no katras labības un trijdeviņas spalvas no lietuvēna jātas govs. Tas viss jāizdara klusu ciešot un uz vienas kājas stāvot. Kad viss sadedzis, tad pelni un ogles jāsaber asiņu traukā (t.i. traukā, kurā pie asiņu laišanas asinis tecinātas) un jānes tās ačgārniski ejot mājās. Nesot vienādi vien jāsaka: "Nāc, pūķīt, nāc! Es Tevi katru dieniņu pamielošu, kā mīļos radiņus veļu laikā." Kad pelni tā mājās pārnesti, tad tie jāparok ar visu trauku tanī ēkā zem vērbaļķa, kuŗā grib pūķim mājas vietu dot. – Tā var pūķi dabūt, bet tad nedrīkst ne pie Dieva galda iet, ne pātarus skaitīt un kad mirst, tad paliek dvēsele ļaunajam."

Vēl citā reizā man vecis stāstīja, ka kāds saimnieks reiz nolicis priekš pūķa skābus kāpostus ar gaļu. Puisis gaļu apēdis un sabēris kāpostos pulka sāls. Pūķis izēdis kāpostus un sācis no slāpēm mocīts ūdeni lakt. Lacis, lacis, kamēr pārsprādzis un pacēlies tad, kā dūmu mākons, gaisā, tik graudu kopiņa vien tai vietā palikusi. Kāds pūķis ūdeni lakdams izskatījies, to vecis nezināja teikt.

Ka pūķis pa laikam netapa pūces veidā domāts, bet bijis uguns liesma, to liecina arī tautas dziesma, kuŗu ap Talsiem tai pašā meldiņā dzied, kā ap Jelgavu “teci, teci kumeliņi”

Pāri muižas rija jumta
Zila liesma lidinās;
Voi tas bija kunga pūķis,
Vai vagares dvēselīt? [3]

Ja nu ņemam visu kopam, tad nav jāšaubās, ka Vācu “Drache” ir ar mūsu pūķi radinieki, ka tādēļ nav vajadzības to ar “drāķis” tukot (tad jau drīzāk ar “drākons”); tāpat nava vajadzība, kā Alunāna kungs grib būķi Vācu valodā par “Währeule” krustīt. “Währewolf” no verba “währen” = eine Certlang dauern – ir vilks, kas tik kādu laiciņu te vilks un tad atkal cilvēks, kādēļ būtu “Währeule” pūce, kas tik kādu laiciņu ir pūce, nozīme, kādas mūsu pūķim nav!

[1] Šo pavasar vecais “kučieriņš” ar visu savu “skolu” aizgājis Dieva priekšā.

[2] Žņaugs, ar ko kaujamām cūkām šņukuru aizžņaudz.

[3] Man vēl ir otra tautas dziesma par pūķi, bet nevaru šobrīd atrast, kur to esmu uzzīmējis.

(Reply to this) (Parent)