sarkanvilks

inese_tk @ 01:40 am: decembris
nedēļas hailaiti:
šī tiešām bija tumša nedēļa
1d Līgas netika nominētas ZM. es gan heitoju ZM un mēs kopumā ilgi argumentējām kāpēc labāk nesniegt, bet mēs nekad (t.i. 7 vai 8 reizes) neesam dabūjušas kākāef piķi. likās, ka moš iespēja pievienot kādam nākotnes projektam rindiņu "zm nominācija", varbūt varētu palīdzēt;
2d un 3d bija vnk random pelēkas un sūdīgas dienas. naktīs svīdu un skatījos mokošus sapņus;
4d atcēlās Valmiermuižas treniņš - t.i. apmēram vienīgais garantētā prieka avots. vakarā braucu uz "Sniega dzirksteļu" pirmizrādi. man so so. paliku pēc tam arī drusku uz ballīti. tik ilgi nevarēju saņemties braukt mājās, ka no konča BAL atnāca bij.vīrs un bija ar mieru neplānoti braukt ar mani mājās.
5d dienas pirmajā pusē tirdziņa uzbūve, tad VM darbinieku ZSV. laimes akā izvilku 30 EUR dāvanu karti veikalā Austris. visu dienu, viena pēc otras nāca ziņas - K nedabūja kākāef stipendiju, biedrība nedabūja piķi ne SIF projektā, ne kākāef NVO konkursā. etnofests dabūja kaut kādus grašus, bet vismaz kaut kas. konstatēju, ka telefonam atkal nedarbojas nfc lasītājs (2x jau esmu nesusi šo remontēt, nebija arī lēti) + viņu pēkšņi vairs neatpazīst škoda - attiecīgi nevaru braucot klausīties mūziku. no darba ZSV nesos uz Rīgu, uz Kl dzd ballīti, kura bija tāds kā mini, Kl veltīts survival kits, kas notika pagrabā, kur pirms tam bija bijusi taksidermijas darbnīca (viss bija izvākts) un, kurā bija izstādīti Kl draugu mākslas darbi, tai skaitā manējais. kopumā nenožēloju, ka aizbraucu, bet tiklīdz beidzās oficiālā sadaļa un sākās saviesīgā, es sapratu, ka vispār nespēju ne ar vienu komunicēt, lai gan tur bija tikai šaurs loks ar labi pazīstamiem un draudzīgiem cilvēkiem. kāpu mašīnā, braucu mājās. nebija viegli, jo brīžiem bija kaut kāda necaurredzama sniega vētra.
6d bija 14h darbdiena - tirdziņš (attiecīgi puse dienas pa āru) un danču vakars. drausmīgi pārguru, nosalu, sākās mēnešreizes, atbraucu mājās, mājās bija auksts un nekurināts, malka nebija sanesta. gāju uz šķūni un nevarēju atslēgt durvis. slēdzene ir kādus 100 gadus veca un mēdz ķerties, bet es it kā parasti protu ar viņu sarunāt. šoreiz totāli nesanāca. apraudājos, sajutos drausmīgi vientuļi un nespējīgi par sevi parūpēties. uzpīpēju. gāju mēģināt vēl. beigās dabūju vaļā un iekurināju krāsni. Mārtiņš atrakstīja, ka es pēdējā laikā liekoties depresīva. nezinu kā viņš to nolasījis, jo tikušies kādu brīdi neesam, tikai apmainījušies ar dažām ziņām par Šopenhaueru. kkad naktī no konča pārradās bij.vīrs.
7dien beidzot izgulējos. aizbraucu uz stalli. viss drausmīgi pelēks un dubļains. likās, ka zirgs priecājas mani redzēt. beidzot nomazgāju viņam dibenu un uzkāpu tāpat bez segliem iziet mazu līkumiņu. rikšos likās, ka varbūt viegli pieklibo ar labo priekškāju. bļe. pēc tam braucu mājās un pa ceļam atkal apraudājos - pati nezinu par ko. atbraucu vēl raudoša. pārģērbos un bij.vīrs aizveda mani uz Niedrāju. bija jau tumšs, apgājām apkārt un es ielīdu ūdenī. tas laikam ir labākais, kas ar mani šonedēļ notika. drusku atlaida trauksmi un man uzradās mazliet enerģija un interese par dzīvi un ziemassvētkiem. sāku rosīties pa māju, rakņājos pa pārtikas skapīti. vispirms konstatēju, ka indijas rieksti ir pilni ar kožu kāpuriem. un tad mani ļoti pārbiedēja pele, kura izleca no skapīša man virsū (man nav bail no pelēm, es sabijos no tā, ka man pēkšņi kaut kas nesaprotams lec virsū). beidzot mazliet uzziemassvētkojām māju - ar egļu zariem vāzē un lampiņām.