sarkanvilks @ :
Pūķis
Uzzīmējumi no P. Alunāna
Balss 1879. gada 84. numurs
Kas ir pūķis? pētīja vecais Lestenes mācītājs Vatsons Kurzemes biedrībā priekš mākslas un rakstniecības. Jau tolaik bija Leijas Kurzemē tik vārds palicis, bet vārda apzīme zudusi. Savādi sasietu vecu slotu turēja Vatsons par pūķa tēli.
Vecā Stendera nav man pie rokas; bet Ulmaņa vārdu grāmatā ir vārds: “pūķis” pārcelts caur: “der Drache.” “der Drache” apzīmē Vācu valodā: 1. kādu siksnspārnotu ķirzati Āzijā un Āfrikā; 2. Vācu māņu ticībā: spārnotu, milzu, uguni spļaujošu čūsku; 3. zvaigžņu kopu ziemeļos; 4. gaisā ugunīgu zīmi ar gaŗu asti; 5. savādus vecus lielgabalus; 6. uz skaliņiem uzstieptu papīru ar gaŗu asti, ko bērni gaŗam pavedienam gaisā laiž; 7. bībeles ziņā; velnu; dusmīgu, negantu cilvēku, sevišķi sievišķi; tad malām; 9. pīļu tēviņu un 10. pie Elbupes mazu enkuri, laivām uz priekšu vilkties.
Neticu, ka jel kas, ko zem Vācu vārda: “der Drache” saprot, uz vecu Latviešu “pūķi” zīmētos. Vācu vārds: “der Drache” apzīmē pagalam citu, ne kā veca Latviešu apzīmē: “pūķis”. Zinu gan, ka jauna audze sevišķi otru no augšajām apzīmēm, proti Vācu māņu ticības: “Drache” prasti ar “pūķi” tulko; bet zinu arī, ka ar tādu tulkojumu ne mūžam nav tas dots, ko zem apzīmes “pūķis” saprata un tik tas panākts, ka tagad, pūķi minot, jau bērni zin stāstīt no nejauka tārpa, spārnotas milzu čūskas, kas uguni spļauj; ka ar vārdu Vācu māņu ticības “Drache” iesakņojies Latviešu pūķa vietā, kas pagalam cits bijis. Tiešām, redzot, ko visu Vācu vārds: “der Drache” apzīmē un kā Latviešu valodā trūkst vārda, kas visu to apzīmētu, vecajam Diecam taisnība, šo Vācu apzīmi, tai pieliekot Latviešu galotni un viņu rakstot: “drāķis” Latv iešu valodā ievest.
Minēšu vēl, ka dusmīgu, negantu sieveti apzīmē gan ar “pūce”, bet ne ar “pūķi”; kā es dzirdēji sakot: “viņa manim virsū nāce, izplestām acīm, kā pūce”, ka šī apzīme no pūces izskata ņemta un tādēļ nekādā sakarā nestāv ar veco Latviešu pūķi. Priekš vīrišķiem tādas apzīmes arī pagalam trūkst.
Bet kas tad ir pūķis? Kurzemē ap Ieķingrāvi, Vidzemē ap Kalsnavu – voi citur? nemāku teikt – ļaudis stāstīja, ticēja 50 gadu atpakaļ, ka tam, kam pūķis klausot, šis sanesot mantu naktī pa dūmu ceļu, bet ja kas viņu gaisā redzot un tā vārdu uzminot, kam tas klausot, ta pūķis pārsprāgstot un visa manta izzūdot. Velna skola esot pūķī pārvērsties un no kaimiņiem svētību nolasīt. Vēl tagad saka ļaudis no tāda, kam laicīga manta vairojās: “viņam pūķis”.
Biju pie savas tēva māsas ciemā; vakars uznāca un mani pārlaida mājās. Netāl no Ieķingrāves, gaŗ kādām mājām braucot, iesaucās vedējs: re, re, kur pūķis! un nokrustījās. Redzēju putnu, saprotams, nakts putnu, virs jumta lidinājoties un pazūdot pa dūmu ceļu – kā tolaik un tai vidū caurumu jumta mugurā sauca, pa kuŗu dūmi savu ceļu ņēma, - bet drīz atkal izceļoties un aizspārnojot.
Pūķi vēl dažreiz esmu redzējis un varu droši liecināt, ka tam ne zīmes no Vācu māņu ticības drāķa, no milzu, uguni spļaudošas čūskas. Pūķa uzdevums bija mantu pa jumtu sanest. Kur pūķiem ticēja, bija tik salmu jumti; bet uguni spļaudošu čūsku un salmu jumtus nevar kopā domāt bez uguns grēka un uguns grēks jau ne svētība, bet posts. Pūķis bija ar vārdu – pūce, kuŗai sevišķa iespēja pielikta. Bet pūce medī jo pēc pelēm; peles jau tur vairāk atradīsies, kur tām vairāk ko gremzt; kur tām ko gremzt, tur jau daudzmaz turības, tā tad pūce ir kopota ar turību un ir, peles nolasot, arī par svētību tur, kur tā apmetusies. No māņu ticības izvētīts graudiņš būtu tas, ka pūce jau no vecu veciem laikiem par derīgu putnu atzīta; to lai ievērotu tie, kas pūci šauj un to piesit pie durvīm un vārtiem, par savas nejēdzības zīmi. Mūsu laikos jau atkal dažās mājās kopj pūces par māju putniem un aizsargā māju un laukus no pelēm.
Bet kā māņu ticības pūķi lai Vācu valodā tulkotu? Ein dienstbarer Gerst in Gestalt einer Eule; varbūt arī caur Währ-Eule; jo tik Vāci, tik Latvieši ticēja, ka varot kādā zvērā, sevišķi vilkā pārvērsties un sauca tādu vilkā pārvērtušos par Währwolf, vilkati, tā tad varētu pūcē pārvērtušos arī caur Währ-Eule tulkot bet nekad caur: “der Drache”.
Uzzīmējumi no P. Alunāna
Balss 1879. gada 84. numurs
Kas ir pūķis? pētīja vecais Lestenes mācītājs Vatsons Kurzemes biedrībā priekš mākslas un rakstniecības. Jau tolaik bija Leijas Kurzemē tik vārds palicis, bet vārda apzīme zudusi. Savādi sasietu vecu slotu turēja Vatsons par pūķa tēli.
Vecā Stendera nav man pie rokas; bet Ulmaņa vārdu grāmatā ir vārds: “pūķis” pārcelts caur: “der Drache.” “der Drache” apzīmē Vācu valodā: 1. kādu siksnspārnotu ķirzati Āzijā un Āfrikā; 2. Vācu māņu ticībā: spārnotu, milzu, uguni spļaujošu čūsku; 3. zvaigžņu kopu ziemeļos; 4. gaisā ugunīgu zīmi ar gaŗu asti; 5. savādus vecus lielgabalus; 6. uz skaliņiem uzstieptu papīru ar gaŗu asti, ko bērni gaŗam pavedienam gaisā laiž; 7. bībeles ziņā; velnu; dusmīgu, negantu cilvēku, sevišķi sievišķi; tad malām; 9. pīļu tēviņu un 10. pie Elbupes mazu enkuri, laivām uz priekšu vilkties.
Neticu, ka jel kas, ko zem Vācu vārda: “der Drache” saprot, uz vecu Latviešu “pūķi” zīmētos. Vācu vārds: “der Drache” apzīmē pagalam citu, ne kā veca Latviešu apzīmē: “pūķis”. Zinu gan, ka jauna audze sevišķi otru no augšajām apzīmēm, proti Vācu māņu ticības: “Drache” prasti ar “pūķi” tulko; bet zinu arī, ka ar tādu tulkojumu ne mūžam nav tas dots, ko zem apzīmes “pūķis” saprata un tik tas panākts, ka tagad, pūķi minot, jau bērni zin stāstīt no nejauka tārpa, spārnotas milzu čūskas, kas uguni spļauj; ka ar vārdu Vācu māņu ticības “Drache” iesakņojies Latviešu pūķa vietā, kas pagalam cits bijis. Tiešām, redzot, ko visu Vācu vārds: “der Drache” apzīmē un kā Latviešu valodā trūkst vārda, kas visu to apzīmētu, vecajam Diecam taisnība, šo Vācu apzīmi, tai pieliekot Latviešu galotni un viņu rakstot: “drāķis” Latv iešu valodā ievest.
Minēšu vēl, ka dusmīgu, negantu sieveti apzīmē gan ar “pūce”, bet ne ar “pūķi”; kā es dzirdēji sakot: “viņa manim virsū nāce, izplestām acīm, kā pūce”, ka šī apzīme no pūces izskata ņemta un tādēļ nekādā sakarā nestāv ar veco Latviešu pūķi. Priekš vīrišķiem tādas apzīmes arī pagalam trūkst.
Bet kas tad ir pūķis? Kurzemē ap Ieķingrāvi, Vidzemē ap Kalsnavu – voi citur? nemāku teikt – ļaudis stāstīja, ticēja 50 gadu atpakaļ, ka tam, kam pūķis klausot, šis sanesot mantu naktī pa dūmu ceļu, bet ja kas viņu gaisā redzot un tā vārdu uzminot, kam tas klausot, ta pūķis pārsprāgstot un visa manta izzūdot. Velna skola esot pūķī pārvērsties un no kaimiņiem svētību nolasīt. Vēl tagad saka ļaudis no tāda, kam laicīga manta vairojās: “viņam pūķis”.
Biju pie savas tēva māsas ciemā; vakars uznāca un mani pārlaida mājās. Netāl no Ieķingrāves, gaŗ kādām mājām braucot, iesaucās vedējs: re, re, kur pūķis! un nokrustījās. Redzēju putnu, saprotams, nakts putnu, virs jumta lidinājoties un pazūdot pa dūmu ceļu – kā tolaik un tai vidū caurumu jumta mugurā sauca, pa kuŗu dūmi savu ceļu ņēma, - bet drīz atkal izceļoties un aizspārnojot.
Pūķi vēl dažreiz esmu redzējis un varu droši liecināt, ka tam ne zīmes no Vācu māņu ticības drāķa, no milzu, uguni spļaudošas čūskas. Pūķa uzdevums bija mantu pa jumtu sanest. Kur pūķiem ticēja, bija tik salmu jumti; bet uguni spļaudošu čūsku un salmu jumtus nevar kopā domāt bez uguns grēka un uguns grēks jau ne svētība, bet posts. Pūķis bija ar vārdu – pūce, kuŗai sevišķa iespēja pielikta. Bet pūce medī jo pēc pelēm; peles jau tur vairāk atradīsies, kur tām vairāk ko gremzt; kur tām ko gremzt, tur jau daudzmaz turības, tā tad pūce ir kopota ar turību un ir, peles nolasot, arī par svētību tur, kur tā apmetusies. No māņu ticības izvētīts graudiņš būtu tas, ka pūce jau no vecu veciem laikiem par derīgu putnu atzīta; to lai ievērotu tie, kas pūci šauj un to piesit pie durvīm un vārtiem, par savas nejēdzības zīmi. Mūsu laikos jau atkal dažās mājās kopj pūces par māju putniem un aizsargā māju un laukus no pelēm.
Bet kā māņu ticības pūķi lai Vācu valodā tulkotu? Ein dienstbarer Gerst in Gestalt einer Eule; varbūt arī caur Währ-Eule; jo tik Vāci, tik Latvieši ticēja, ka varot kādā zvērā, sevišķi vilkā pārvērsties un sauca tādu vilkā pārvērtušos par Währwolf, vilkati, tā tad varētu pūcē pārvērtušos arī caur Währ-Eule tulkot bet nekad caur: “der Drache”.