sarkanvilks

sarkanvilks @ 03:16 pm: “Tā vienreiz esot dzīvojis viens saimnieks,” stāstīja viņš tāļāk, “tam bijis pūķis, kuŗš uz rijas virsus dzīvojis. Saimnieks viņam nesis katru dienu rudzu biezo putru ar sviesta mērci. Šis, kam bijis pie rijas krāsns jāsēž, vienreiz noskatījies, kā saimnieks uz rijas virsus biezo putru noliek, ņēmis putru izēst un sajaucis bļodā putras vietā, rudzu pelnus ar ūdeni. Te atskrējis pūķis. Bijis tāds pūkains ar tik platu knābi, kā maza liekšķerīte un vēdars esot bijis vai lielāks, kā divi pūru maiss. Pirms viņš izrijis klonā pie graudu čupas pārnestos graudus un skrējis tad uz rijas virsu brokastī. Bet tikko iebāzis knābi bļodā, saucis: “Iesals,” pārvērties tādā zilā uguns strīpā un izskrējis pa ģēveli ārā.

Tā man zēns stāstīja. Cūkas mājās pārdzinis, prasīju māte, vai tas tiesa, ko man Pēteris stāstījis.

“Tā jau ļaudis teic,” atbildēja vecā māte, saimnieks esot pūķi Rīgā nopircis un pārvedis to cimdā mājās. Viņš skrienot naktīm kā zila uguns pa gaisu, pierijoties kaimiņu rijās ar graudiem un izberot tos tad sava saimnieka rijā.” Tā vecā māte.

Vēlāku Kuldīgas ģimnāziju apmeklēdams, dzīvoju V. muižā pie barona St. Muižas ļaudis stāstīja, ka vecajam kučierim [1], kuŗam allaž vajadzēja mani rītiem uz Kuldīgu novest un pēcpusdienām atkal pārvest, esot “skola”, tā p. p. viņš mākot kāpostiem tārpus un zirgiem slimības uzlaist. Šis vecais kučieris zināja ļoti daudz no Latv. māņu ticības stāstīt; tā viņš man stāstīja no svētajām meitām, no vērpējiņas – pār kuŗām es turpmākas ziņas pasniegšu, ja tas tik cien. Balss redakcijai un lasītājiem patīkami būs – un arī no pūķa. “Tam saimniekam, pie kā es ganos gāju,” teica man reiz vecis, “bij arī pūķis. Es pats redzēju, kā viņš tam uz rijas krosnes ēdienu nolika, arvien svētdienas ēdinu, lielu bļodu pilnu.”

“Voi Jūs to arī kļuvāt redzējuši?” tā es.

“Vienreiz vien! Bij tā kādas trīs nedēļas priekš Mārtiņiem. Naktī bij sasniedzis pirmais sniegs; aitas vairs nevarēja ganos dzīt. Saimniece man lika iz peludes aitām astīšu galus atnest. Gaismiņu vēl nemanīja, bet bija jau labi rītā. Es tikko atvēru peludes durvis, te

Redzu, ka no viena kakta gar sienu tāda uguns strīpa paceļas. Es aiz bailēm tik spēju iesaukties “pūķis” un skrēju uz klonu pie kūlējiem. Vēl nebiju no bailēm atģēvelējies un kūlējiem visu izstāstījis, te jau ieskrien saimniece bāla kā līķis un sauc: “Ko Jūs dīžājiet, kad ārā grēks!” Mēs izskrējām visi ārā, nuka, pelude dega, pūķis bij to aiz dusmām, ka es viņu saucu, aizdedzinājis.”

“Kā, pūķis,” es prasīju, “varbūt tāds kūlējs bij aplami ar pīpi apgājies un peludā uguni izbēris.”

“Kur nu, jaunskungs,” tā vecis, “visu rītu nebija neviens cits peludī bijis, kā saimnieks vien un tas jau zināja, es nezinu kā, ar pīpi apieties. Pūķis, redz, cilvēku acīm arvien uguņains parādās, bet nekad nekā neaizdedzina, tikai kad viņu sauc, vai kā citādi aizkaitina, tad grēks gatavs.”

Es cietu klusu, zinādams, ka vecis pie saviem nodomiem paliks. Viņš bija tādā pārliecināšanā, tādā ticībā uzaudzis, tādā viņam arī vajadzēja nomirt; pierādījumi un izskaidrojumi tam bija veltīgi. Man arī vajadzēja nopietnu ģīmi rādīt, citādi būtu vecis domājis, ka es viņu apsmeju un nebūtu man vairs nekā stāstījis.

“Kā tad var pūķi dabūt,” tā es pēc kāda brītiņa.