sarkanvilks

sarkanvilks @ 03:15 pm: Vēl par pūķi

Gabaliņš iz latviešu māņu ticības no Vensku Edvarta.

"Balss", 1879. gada 91. numurs

Cien. P. Alunāna kgs, Balss 84. num. par pūķi runādams, izsaka, 1) ka Latviešu mitoloģiskais pūķis pavisam citu ko nozīmē, kā Vācu “Drache”, 2) ka pūķis ir pūce, kuŗai sevišķa iespēja pielikta, 3) ka pūķis būtu vācvalodā kā “Währeule” jātulko. Lai nu gan es pie jaunas audzes piederu, kuŗa – kā Alunāna kgs saka – mūsu senču bagātības nesēju pūķi pavisam aizmirsuši, tad tomēr iedrošinos viņam dažā ziņā pretoties.

Visu pirms neesu ar Alunāna kgu vienisprātis, ka Latviešu pūķis jau aizmirsts; kad es augu – un tas nav sen atpakaļ – tad nevien mana veca auklētāja, bet arī bērni zināja šo to no bagātības nesēja pūķa pastāstīt.

Mūsu valodā netrūkst piemēru, cik laiski Vāci, latviski rakstīdami, pret valodu izturējās; kur vien maķenīt varēja, tur tie iejauca savus vārdus, tādēļ būtu visai neticami, ka viņi būtu savu “Drache” ar pūķi tulkojuši, ja abiem nebūtu nekādas vienādības. Romiešu “draco”, Grieķu “dracon”, kuŗu vēsture visai tāļā senatnē sākās, apzīmēja uguni spļaudamu, čūskai līdzīgu radījumu ar spārniem un lauvas galvu un ķepām, kuŗš allaž top minēts, kā dažādu dārgumu sargs. Iz tam redzams, ka Vāci tik vārdu “Drache”, kā arī viņa pirmo nozīmi no Romiešiem un Grieķiem ņēmuši. Bet ar laiku tapa mantas sargs “Drache” arī par mantas nesēju. Līdz ar nozīmi mainījās veids; mantas nesējs “Drache” nebij vairs spārnota čūska, bet zila uguns blāzma gaisā. Jaunākajos laikos top gan vācvalodā ar “Drache” gaisā aizdegušās, lidinājošās gāsas apzīmētas, bet ka māņu ticība šo dabas parādījumu par mantas nesēju turēja, tas tikai vēl retos vidos – Fr. Jargerrs min Saksiju un Boemiju – ļaužu atmiņā.

Bet kāds tad nu izskatījās Latviešu pūķis? Alunāna kgs, skatīdamies uz vārdu vienotību, tur to par “pūci, kuŗai sevišķa iespēja pielikta”. Bet tā tas nemaz nav, jau etimoloģiskā ziņā nē! Pēc tās pašas analoģijas, pēc kuŗas Alunāna kungs grib pūķi no “pūce” atvasināt, pēc tās pašas analoģijas, es saku, mums būtu jāatvasina “sveķis” no “svece”, “līķis” no “līce”, “sprāģis” no “sprādze” un otrādi no “zaķis” “zace”, no “kaķis” “kace” u.t.j.pr. Var gan būt, ka abi vārdi cēlušies no “pūst, pūsties”, tādēļ ka pūce allaž uzpūtusies izskatās un pūķis – kad tam graudi, jeb cits kas jānes – var tik liels uzpūsties, cik tam tīk; no “pūce” atvasināts vīriešu kārtas vārds ar galotni “is” būtu allaž “pūcis”. – Ka pūķis ar pūcis nekādā sakarā nestāv, to liecina arī ziņas, kas pār viņu tautā uzglabājušās. Tā p.p. stāsta Vidzemē, ka pūķis dienām guļot šķirstā groziņā saritinājies čūskas, jeb zalkša veidā, bet naktīm tas parādoties kā zila, uguņaina kodeļa. Kurzemē netāļu no Jelgavas dzīvo vēl šo baltu dienu saimniece, kuŗai, kā ļaudis stāsta, bijis pūķis. Šis dzīvojis vāgūzī riteņa rumbā un bijis “tāds pelēks”, bet kad tas nācis ar graudiem pieēdies mājās, tad bijis daudz garāks un zils. Saimniece reiz atskaitinājusi kādu puisi; šis, viņai kaut kādi gribēdams atriebties, pataisījis rumbu netīru. Atskrējis pūķis, bet, savu dzīvokli netīru atradis, tas saskaities, šņācis un šķaudījis, aizskrējis projām un neatnācis vairs nekad atpakaļ.

Mazs zēns būdams, ganīju kopā ar vēl diviem zēniem cūkas. Metās vakars. Iz kaimiņu smēdes skursteņa izskrēja pūlis dzirksteļu.

“Tas ir pūķis,” izskaidroja lielākais puika.