Ai, mēnestiņ, spoži kā saule tu spīdi,
Bet viss, tevis apgaismots, izskatās bāls.
Un stundas pārvēršas īsā sprīdī,
Ir kļuvis tik tuvs, kas reiz bijis tik tāls.

Kad spīdi tu, mēnestiņ, spocīgas ēnas,
No mājām un jumtu galotnēm krīt,
Un minūtes pārvēršas stundās tik lēnās,
Kad cenšos šīs ēnas aizbaidīt.

Tad atnāci tu, un tumsu prom dzini,
No dubļiem un putekļiem pacēlās gars,
Un tieši tāpēc es gribu lai zini,
Tu esi kā pusnaktī saules stars :)