Asinsdziesma

šķidri saulsstari plūst
lejup pa rīkli un pazaudēts
suns iežmiedz asti kājstarpē,
pret kūstošām debesīm kauc.
svilinoši savāds aicinājums
uz namu sienām ar asinīm,
smiekliem un orgasmiem rakstīts.
patiesi, augšāmcēlies,
patiesi, un pār visu
saules šķidrums plūst

vai zini, kamdēļ izvairos
lūkoties spoguļos, vai zini,
kas no drūpošām sienām ceļas
mani aicinot?

patiesi, augšāmcēlies.
suns iežmiedz asti kājstarpē.
patiesi, augšāmcēlies.
un debesis, debesis kūst.
patiesi, augšāmcēlies,
pa saules pieplūdušu ielu viņš
nāk man pretī caur sienām,
caur spoguļiem.

trīs neļķes ar norautām galvām
guldītas mitrā asfaltā kā
jaunava laulības gultā,
kaisli noasiņo, un šķiet,
ka smaids viņu sejās bijis pirms
pirms visa tā

ēnas plūst garām, dzīvības
pavisam maz, tikai
dūmi, tikai rēgaini tēli
brien viņu acīs, nolemti
nāvei un
nāvei nolemjot

trīs jaunavas ar norautām galvām
guldītas laulības gultā
kā samītas neļķes asfaltā
iedzītas dziļi jo dziļi
savā smaidā un tajā, kas
bijis pirms tā

šausmas, manas šausmas,
mūžseni gailošās, ar
skumjās atplestu muti
kā akmens lauvas
tverat lietu un
nemiera naktis
sevī dzemdināt

izplestām rokām mēs staigājam
pa jumtu dzegām, acīm
pievērtām un baltām
mežģīņkleitām vējā plīvojot
līdz rītam ir jāpaspēj
kājas lauvu stingušajās
rīklēs noskalot

debesu dzegas eļļaini
spīd lietus gaismā
izplestām rokām mēs
staigājam pa tām,
griežamies dejā pār
jūsu skumjās
atplestajām rīklēm,
šausmas, manas šausmas

vien klusuma klātbūtnē pieņēmu tevi
ledus ziedi noklāj logus, mēs
esam vieni, mēs esam viens
trīs sitieni pie durvīm, es
ielaižu tumšos viesus,
lai mūžseni skatieni
nolaižas klusuma klātbūtnē

aukstums dzimst mūsu elpā
kas vēl gan celsies pirms
kritīsim mēs
trīs sitieni pie durvīm, es
aizspiežu ausis un nedzirdu
zvanus, kas dun, nedzirdu
tumšos viesus aiz logiem
miglas paspārnē stājamies

vien klusuma klātbūtnē ieņēmu tevi
balta miesa, balts pieskāriens
balts ledus tavas acis klāj
es esmu viens
pār mani mūžseni skatieni
nolaižas klusuma klātbūtnē
un zvanu balsis aiz logiem
miglā sarūsē

manī līst lietus plaukstošām lāsēm
aiz slēgtām durvīm dzirdu
krājamies ūdeni paltīs, dzirdu
dziedam jaunavu ar
balsi kā lietus,

šalkoņa gar spoguļiem
plūst, un spoguļos mainās
sejas viena pēc otras, balsis
viena pēc otras, līdz
atspulgi neiztur,
atspulgi lūzt
dzied jaunava ar
balsi kā lietus,
mani vēro un
vientuļas sniegpārslas
skatienā kūst

velti bēgt, ir tīkli visapkārt
četri dēmoni uz vijolēm
spēlē debesu dziesmas
velti bēgt, zirnekļi stāsta
mums bērnības teikas
tik labi ir palikt,
kur sāp

šūpojies, meita, šūpojies
starp bālganiem bērziem
miglas šūpolēs siltās
šūpojies solī, kad
seko zirnekļiem
zirnekļiem
zirnekļiem

velti bēgt, ir tīkli visapkārt
maigi kā mātes
mierinošs pieskāriens
velti bēgt, tu stāvi,
tevi ķēris zirnekļa
apskāviens

tumsā tevi uzgleznoju,
ļāvu svecēm mirt, lai
māte nakts par tevi
stāsta, lai māca
tavu smaidu izjust,
tavas acis
ēnu krāsās attēlot

tumsā tevi uzgleznoju,
savas asinis starp
tavām lūpām lēju;
dzīvību, ko sirdī
guldīt tev,
saujām vien no
savām acīm smēlu

tumsā tevi uzgleznoju,
tumsā tavas acis
melnas plaukst kā
mēris nāvējošs,
smagām ziedlapām
un indes tvaikiem
mani apsedzot

piena upes ķermeņu krastos
ledus sienai pieglausties, lai
labi paliek, lai salst
piena upes ķermeņu krastos
plūst baltumu šķiežot,
bet pār ķermeņiem bērni
spēlējas un taureņus ķer

ledus sienai pieglausties, lai
labi paliek, lai salst
šūpodams kājas pār jūru tu
sēdēji pasaules krastā
visi taureņi noķerti, visi spārni
atstāti ledū, visi ķermeņi
augšāmcēlušies un klīst
meklējot upes,
kur veldzēties, meklējot bērnus,
kam salst

visas upes atgriežas jūrā
es nākšu pēc tevis, tikai
neaizej jūrā, tikai
neesi no bērniem,
kam salst

svešas ticības dievnamu torņi
nedzimušas saules gaismā laistās
dun zvani, lai dun, lai
slāpē to balsis, kas
no nešķīstiem moku
kambariem lien

priesteri klanās, priesteri
savus ziediem svaidītos elkus
nedzimušas saules gaismā teic
dievi sevi uzšķērzdami
no nešķīstiem moku
kambariem augšup lien

čūskas lien
čūskas lien, man
pār elpu slīd dievs,
manī
čūskas lien

klusē, nav vērts izteikt
aizver acis, aizver acis
tālu aiz sirds kaut kas
uzmācīgi sāp
tālu aiz robežām klīst
vilki, bet mūsu tukšajās naktīs
savas asinspēdas neatstāj

lai tikai nebūtu par daudz
lai tikai nebūtu par skaļu
tavu soļu pelēksārtā balss
lai tikai nav
lai tikai nav
lai...

klusē, nav vērts izteikt
aizver lūpas, nerunā
vien nāc
tavu soļu pelēksārtā balss
tālu aiz sirds sāp
lai tikai klusums
nepienāk

mani vārdi krīt, krīt, krīt
mēra nokauti un
nevarīgi visa jēgas priekšā
putni aizšauti līst
saujām vien no
vara krāsas debesīm

aizšauts mans klusums,
bet nomirt nespējīgs
gaudo drebēdams zem zemes
gaudo kā suns, kad niknums
to grauž, kad
nav ko saplosīt, kad
ak vai, mans bērns,
dzīvs esi apbedīts

mani vārdi sapuvuši, sadrūp
tavās rokās, nāve atnākusi
klusi, nemanāmi kā
kārtējais rīts
gaudo, gaudo, mans bērns
dzīvs esi apbedīts

nakts dzemdināts vājprāts
nācis pie manis kā tumsā
tinusies priesteriene svēta
ar liesmām acu akačos melnos
nakts dzemdināts lāsts
mani apskauj un skūpstu
uz mana izbīļa spiež,
liesmās izdzēšot balsis,
kas rītausmu stāsta
nakts dzemdināts klusums
apņēmis mani kā tumsā
tinusies priesteriene svēta,
sola pestīšanu, bet es
ienirstu tumsā kā ezerā
ietinos vārdos kā spārnos,
kas nelido, ietinos
tumšzilā dūmakā un stāstu
nakts priesterienei melnā tērptai
mēs reiz celsimies spārnos
mēs reiz celsimies spārnos
mēs reiz celsimies spārnos
mēs lidosim, mēs mācēsim
nemosties

baltu mēnesstaru istabā tu nīksti
stāstīdams mīklās par esošo, bijušo
un to, kas nepienāks nekad
kamēr diedzu, kamēr šuju
kopā tavu saplosīto ādu,
kamēr pinu, kamēr viju
muskuļus pār kauliem un lieku
aleph kā lodi blāvi zaigojošu
acu dobuļos

cīpslas kā zirnekļa tīkls
pār tavu kambari austs
vēl viena dūriena trūkst,
lai vienotu vārdus, ko
vārsmo tavas melnējošās lūpas
vēl viena dūriena, lai
tās aizvērtu uz mūžu,
kamēr aleph tavās acīs stāstīs
esošo, bijušo un to,
kas nepienāks nekad

liesmo tava āda ugunīs baltās,
malduguns mana, līķuguns no
debesu melnuma dzelmes
kā pērles vāravu matos lāsmo,
bet krauju dzīlēs pazemes
kalves dun

izkal jaunu sauli, izkal
jaunas acis jaunu dzelmi
saskatīt
izkal sevi, izkal, kārto
zvaigznes taisnēs un atvaros,
esi ziedojums

liesmo tava āda ugunīs baltās,
zem ūdens tu dziesti, bet
debesīs jaundzimis zvaigznājs
radīšanas mokās dun
ir augšāmcelts
aptumsums

man nenāk miegs
man nāk kaijas istabā
spalvas kārto un spoguļo
manī savas pērlīšu acis
man nenāk miegs
man nāk svešajie caur
durvīm aizvērtām
dur kaijas uz iesmiem
un ar viņu ķermeņu sulām
svētītas dainas raksta

man nenāk miers
caur spoguli lūkojas
uz iesma uzdurtais
kaiju pestītājs
man nenāk
tev nepienāk
miers

ielaist pirkstus nakts aukstajā miesā,
kā smilškastē spēlēties starp
planētu putekļiem un smiet,
zem mums plūst upe neredzama
un aiznes līdzi tos, kas
aizmiguši, kas sapņos dzied

vilnis pēc viļņa veļas, bet
man tik ļoti nāk miegs...
Anpu noliecies pār mani,
senpasaules dziesmas vārsmo,
Anpu, noliecies pār mani
un ļauj man iet

vilnis pēc viļņa veļas,
tumsā līdzjūtīga elpa
kā neredzama upe plūst,
aiz sienas kāds šūpļadziesmu
savam bērnam dzied, bet
straume ņem mūs

ir skaisti noraut ādu un piekārt
par karogu pie sarkanā nama
baltais paņēmējs lūkojas manī
plaukstošām acīm,
baltais paņēmējs
ņem

vējš karogā tinas, vējš smej
sarkanvīns uz viņa lūpām
manas asinis tēlo
vējš, ādās ietinies,
manā nebalsī
sten

stāvu kaila pret tevi.
plūst asinsceļš debesīs
tur vilkači pēdas
tukšačiem dzen.
baltais paņēmēj,
ņem

sastingsti savās gaitās, vergs
veries pret mēnesi un kauc pret
sava vājprāta daili, dejo bez kustības
agonijas aritmiskos soļus,
dejo par māmiņu, tētiņu
un savu nevarību, savu
nespēju apstāties
dejo par mani, kas vēro
tevi salūztam lietū, kas
smejas par savu
nespēju apstāties, bet
es tikmēr aizlūgšu par
tevi, mans vergs,
par tavu svētību
mani nogālēt

māt, paskaties, debesis plaisā
kā tava āda, kad sadegi todien
mani dzemdējot
ticība izžuvusi un vējā grab
tavi pirksti pret kalstošo sauli

sasprēgājis šodienas smaids, pēc
deguma ož lūgšanas un mazliet
arī tavs dievs
redze aizplūst caur smiltīm kā
indīga tuksneša čūska, bet
tu nepaliec

tu aizplūsti caur smiltīm kā
indīga tuksneša čūska un aiznes
manu lūgšanu sev līdz
sārteni gruzdošā nelaimes
un nežēlības atvarā
paldies tev, māt

turēdama manu plaukstu savā viņa stāstīja
kā pusaizmirstu sapni mūsu ceļus viņa stāstīja
lūpām pavērtām zilganā smaidā un skropstās
noķertu miglas pavedienu, viņa stāstīja,
ka mani gaidot skaitījusi putnus,
kas viens pēc otra pazuduši krēslā
pelēkā kā purvs

bet vējš kā čūska zem ādas
kā velis melns mūsu sapņoto
blāvi mirdzošos aukstuma
zobratos sagriež un maļ
viņa stāstīja
balsī dziestošā
viņa stāstīja
akacī grimstoša
viņa stāstīja
ka jāatlaiž

vējš mani maļ
tevi gaidot skaitīšu putnus,
kas viens pēc otra pazudīs krēslā
pelēkā kā purvs