Asinsdziesma

aizgāja garām, aizskardams kādu savādu stīgu,
vīrs ar caurumu izplēstu prātā un pazuda
zaļi sūnainā ozolu birzī, bet es
paliku apraudāt tukšuma aizdotu domu
par to cik gan vēlu, cik gan vēlu, cik gan
par vēlu ir nācis šis vakars,
kurā mežlaumes manis radīšanu apdaino,
kamēr sabirztu kā satrupējis zars
virs naktsvijoļu teiksmainās gaismas
cik gan vēlu, cik gan vēlu, cik gan
par vēlu es beidzot atgriežos pie
pelniem, pret kuriem cīnījos

ir bail no dienas, kad
laiks būs pārvērtis balsis akmeņos
ir bail mosties, no tiesas pamosties
apkvēpušā bunkurā
sagruvušas pasaules klēpī
dziļi zem debesīm, zem mirstošas saules,
ar muti pilnu murgu un žults
ir bail no dienas, kad
būs it visa par daudz

miers miers miers, tas ir viss ko es vēlos
miers miers miers, miera nav un nav arī
vairs asiņu, ko dzert, kad dzīvot gribas tik ļoti,
bet dzīvības nav

(jau viņa nāk, jau nāk diena
kā sikspārņēna pār manu nogurušo prātu
jau viņa nāk un nes man velti
ar vienu domu sevi noindēt
jau viņa nāk, viņa nāk, lūdzu tevi
nāc, mans vājprāts, nāc)

rīta pirmais balodis nošauts
ar dziestošas laternas staru
norautu lapu ielās papilnam
maldu gājējiem ceļu apslēpj
un jauc

bet tad skrēji tu
kaila kliedzoša asinīm
un debesu putekļiem svaidīta

un man bija tik ļoti žēl
par debesīm kas neizbēgami krīt
par ceļu kas zudis klīstošās sāpēs
par tevi skrienošu kliedzienā
ar matiem sarkaniem kā
asins zīds
par to ka netieku līdz

sastingu ceļmalā kā koks
lapas kaisīt tavā
asinsdziesmā līgoties
gaidīt kad skriesi no jauna
un ņemsi mani
par kliedzienu būt

trieciet savas sejas pret sienām
pret suņu nomīztiem sētas stabiem
un pievemtām vārtrūmēm
trieciet akmeņus acīs un pudeļu
zaļi ņirdzošās šķembas kur kā
spogulī neaizsniedzams vīd visu
mūžu svešas būtnes stāsts
līdz mielēm izdzīvots

nu redzi tu tagad guli
visu apspļaudīts priekšā pakaļā
izvarots un beigu beigās
pret baltu maigu sienu triekts
kur kāds ar gailim atņemtu kāju
greizi uzvilcis apgrieztu zvaigzni
un netici ka spēsi reiz
sevi nomazgāt

nu redzi mēs gaidām tevi
relatīvi paliekošās mājās
nākam atpakaļ lai smeltu sēru
kūpošu no tavām brūcēm ārā
un dosim miera mirkli relatīvi
īstu bet pēc brīža atkal
tiksi pats pret sevi triekts

apskāviens lietus gaismā
tik vien tev lūdzu
viens apskāviens lietus gaismā
mani noskalos
tu tapsi tīrs tu tapsi nevainīgs
un rudens balsis visu
kas par mani sakāms
brūnā zemē apbedīs

trīs saujas smilšu trīs
akli putni aizķērc tavu
balto aizmirstības ceļu
bet es gaidu pazemē un
pazemībā gaidu aužot
līķautu melnu tavam
jēra skatienam kad
zem saknēm tiksimies

nogaidošs pūlis ezera malā
ragana neuzpeldēs
tu biji nevainīga vai ne
tu biji šķīsta un ar
naktszieda baltumu mācīji
mums sevi nogālēt lai
mēs saprastu ka spējam
kļūdīties

tukšmēness valstībā
nāksi no ūdens un
dziedāsi dziedāsi kliegsi
kliedziens par čukstošu
putnu vērtīsies
un atņems mums
atņems mums pēdējo

(piedod man meitiņ
manas asinis rūgtas
tevi nebaro)

nogaidošs pūlis ezera malā
stāv un viens pēc otra
atdodas dzelmei
nu ragana piepildi
piepildi klusuma izēstos prātus
ar savu dziesmu

(pacieties meitiņ drīz
tētis nāks un
no ezera tevi vilks
dot saulrietam izvarot)

šī pusnakts garšo pārlieku sāji
miers un klusums gaistošas vērtības
bet visi apstākļi liecina ka iespējams
to nemaz bijis nav
un saplaisājis pulksteņa stikliņš
savos zobos manu mūžību tur

ko tu gribēji mani traucēdams
melnā vientulības stundā
es negribu neatbildu neceļos
neesmu izsalcis gars ko saukt
un savu nievu puvekļiem barot
atceros bērnībā dzirdētu teiku ka
tikai mirušie visu varot

mans visvarenais klusē un
pirmo reizi var vērot kā viņa
radījums atvēris acis lai
pēc brīža kliegtu vājprāta naidā
uz sevi jo aizšuvis tās
cieši jo cieši nebūtības gaidās

zini kad esi aizvēris acis
tu esi vienīgais kura nav
bet izmisums
turpina būt

tukšuma ieskauts tu meklēji
mājvietu akacī kur pazaudēt sevi
tavu soļu iztraucēts purvs smaržo
kā samīta nāve un nodevīgi
aizver savu rāvaino klēpi
savas duļķainās acis aizsedz
ar nicīgu smaidu un pastiepj
tev malduguni pretī

naktsputnu vainags riņķodams
dvēseli aizķērcis pār trejdeviņiem
miroņu kalniņiem
meklē nu rokā kur tā kā malduguns gail
kā ragana gaida savu pavēlnieku
un velna pamestā nostūrī
tavs klusums vaid

mīļi un vienkārši pavisam
tārpi tavu vārdu iegrauzīs
manā miesā
un spārnotu sirsniņu pie tam
tetovējums, sasodīts
jāpabeidz, kas iesākts
arī pūt

un tad reiz
tāltālos laikos
tukši mirdzošos kā mitrs sūds
tu tumšā kambarī rakstīsi dzeju
un es varēšu tev
par ņirdzošu svečturi būt

Es miegā dzirdēju kā tu smejies un neredzamiem soļiem dejo pāri ēnām
Es dzirdēju tevi aizslīdam mēnessgaismā, pazūdam kā pazūd zvaigznes stars
Sirdssitiena bezgalībā izgaisa tava elpa, plūstot jūras viļņa zilajā neatlaidībā
Un zeme drebēja smaidpilnā mīlestībā tev spēlējot uz pusnakts stīgām

Ar zirnekļu mežģīnēm pārklāti koki liecās pret upi, maigi kā sniegpārsla krīt
Rokas apvītas ap devīto galotni turēju, un seju piekļautu dūmakas tīklam
Baltās asarās kā ledū atmirdzēja gaismas nakts
Un es lūdzos – ar visu dzīvību es sapņu mēlē lūdzos, lai tava dziesma nebeigtos nekad...


***

Tik spēcīga ainava, kad kapātu skuju smarža triecas sejā jāšus uz lietuslāses
Un ubags pie stacijas nemaz nemana, ka palēnām slīkst
Rajona taureņi plosās manos matos, glābjot savas pēdējās dziesmas
Bet, piedodiet, man nav jūsu žēl – es atdodu viņus lietum
Debesīm jūtu izvirdums, tās krīt un ceļas, gaudo kā vājprātīgas, tāpat arī smejas
Pagalmi dun kā zvani, ielas zilgani virmo un dreb – rūgtums zem asfalta aug
Soļi vairs neklab pret bruģi, bet plūst, un parkā zem samtenēm slēpjas pelēkas sejas
Šī pilsēta miegā raud.

nesaki nekad nesaki
nesaki nekad
neskaties manī neskati
manus norītos vārdus
nekad

gausi ceļas elpa pret stiklu lai
zīmētu pērlīšu apļus kas tecēs
un asaros manā vietā par katru
mirkli kas saplosīts klusuma svētītā
bezlaicībā ietīņātā kā mūmija skatā
ko veltījām viens otram lai rādītu
ka viss ir vislabākajā
jā vislabākajā kārtībā mūsu redzējums
...
cik skaists ir tavs aptumsums

nesaki nekad nesaki
nesaki nekad
jo skatījies tomēr
un klausījies
kas man bija sakāms par spīti
tam ka tēloji ciešāko miegu
cik skaisti ir tava aptumsuma rīti

esi gatavs gulēt sūnās meža zvērs
zaļas asinis ar sirdi lokot
ļaujot sevi kokiem izlakt
esi gatavs būt par zemi zvērs

esi mana māte dzemdē sevi māt
zibens šautras dēstīs ļaudis tavā klēpī
lietus lāses svaidīs priesterieni
valgā mēnessmirdzumā kas stāv

un tu negaisa elpa esi mans tēvs
debesu ekstāzes kliedziens man prātā
trīc izrakstot dzīvības dejā pār viļņiem
cik skaista es esmu kā pasaules bērns

man ir spogulis
sudraba ezers
man ir spogulis
kas dvēseles zog
vienpadsmit dzīvības
rindiņā stāv
vienpadsmit mūžības
vēl stāvēt tām

šonakt sapņot vēlos šī vēlme
mirguļo tumsā kā mēnessceļš bāls
no sajūtām atsakos tikai dziedāt bez prāta
vēlos un dziedāšu aurošu kaukšu
līdz ezers sasals un
sašķīdīs nažos kas
griezīs kas
šķels kas
nonāvēs
kas sāp

vienpadsmit mūžības
dziedāt mums būs
vienpadsmit dvēseles
par pasaulēm kļūs
spoguļlabirinta vārti
vērsies reiz apsolu tev
lāsta balss aprausies un
jā arī mēs

pieskaries man es vēlos atminēties kas siltums ir
pieskaries man es vēlos atminēties kas ir pieskāriens
atver mani meklē smaidus meklē vēlmes
meklē dzīvību
un kad laika ritējums griezīsies
lai mūsu brūcēs laistu valgu, karstu mēli
lai svēto izvarotu jo svētais ir piegriezies
tu redzēsi ka inkvizitors esi bijis
manām ciešanām noplūdis kā sviedriem vergs
un es tevi mīlēju

saullēktu sagaidīt un degt
pieplakt zemei
atstāt skūpstu
melni gruzdošu un rūgtu

un man sāpēja zini un sāp tevi ekshumēt
celies un ej mirušais puvušais kliedzošais
celies un satriec apskauj piedošanu lūdz
saules vējos
tavs kvēlošais ķermenis gaisīs
tava pasaule grūst

pelēks lietus un putekļu upes
zīda šķidrauts pārklājis mūs
krēsla nemūžam nepārstāj un saullēkts
nenāks. nesadegt

tikai neaizmirsti savu vārdu
kad meklēsim tevi lai varētu atsaukties
tava tuksnesī apraktā miesa
lai skaļāk par skorpionu dziesmām
pret debesīm celtos tavs lūdzošais skats
mīlestība.

pamosties, lai secinātu, ka izžuvis prāts
un domas ir iemiesots sifiliss
ar mīlestību tevī vairojas un grauž
maiguma poēziju, un kādudien
būs pazudis it viss

būt ir slimot, sapūt dzīvam
skaistums vēros sevi sabirztam dūmos
es esmu pīšļi tavā vējā un piedod,
ja smacē tevi mūsu saplūšana
pūžņojošo emociju putekļains smārds

atriebies par sevis radīšanu
aprij sevi, neņem mani, manis nav
bezjēdzīgs izmisums riņķo kā maitasputns
riņķo kā apskāviens, atlaidiens,
atlaid mani, atstāj mani
viens
divi
trīs
tu neesi brīvs
tu tiec aprīts
tevis nav

mīli mani zvērs
zem mākoņšūpolēm čīkstošām
tiec aprīts ar nakts
dzejisko laiskumu
slienas pret slienām
miesa pret miesu
tu garšīgi pūžņo
un nešķīstās pilsētas
smagnējā meteorismā
iegrimst tavi sāļenie kunksti
cik velnišķa bauda
tevi iztukšot izrīt
izlaizīt sausu
mīli mani zvērs

ticu, laiks nāk un iet un nepastāv un stājas
tieši pretī manai mājai tramvajs nokavēja
kaimiņš savu dzīvi izdzīvot un sniedza man
savu sirdi par pierādījumu, ka nudien ir bijis
cilvēks ar vēlmēm un attēlu spogulī
jātīra,jālāpa putekļi, plaisas viņa acīs
pierāda, ka bijis gan ir,bet dzīvošana
kā parasti, izpaliek

zils vēsums satvēris nojausmu par meklēto
nomodu nāvi brīnumā ieplestām bailēs aizšūtām acīm
tavs putniņš manās plaukstās trīc un laužas
ārpusē kur gaisma vilinoša gaisma valdzinoši auksta

zeme ver klēpi kā netikle māte mana māte
putniņa spranda krakšķ tik neatlaist to
atgriezties tumsībā valgā siltumā melni miesīgā
neredzēt neko tikai just drīz par lakstīgalu jādzimst jāpogo