10. Jūlijs 2007
apsēstie, gruzdošie,
kleidzošie, gribošie,
no pekles
no atvariem
no dzelmēm
no cietumiem
brāļi, kritušie
mirdzošie, naidīgie
spārnotie
dzelkšņotie
melnie un melnākie
Piesaucu esošos,
aicinu bijušos
nākotnei radītos
pilnīgos, kļūdainos
iemiesots haoss
un iemiesots ideāls
jums atdodos!!!
Lūdzu, pamodini mani
Es guļu mānīgā mierā
Lūdzu, iesit, lai sāpes
Ierautu atpakaļ dzīvē
Aiz aizvērtām acīm
Plosās liesmas,
Plosās izmisīgi saucieni
Pēc tava pieskāriena
Aiz aizvērtām acīm
Atdusas atmiņas
Par mūsu melnajiem mirkļiem
Pirms rītausmas
Un aizvērtā sirdī
Viena dziesma vēl skan
Par lidojumu saules staros
Par pamošanos...
Vairs nejūtu,
ir kritiens šis
vai lidojums,
bet tev es uzticos
Vairs neredzu,
mums apkārt gaisma mirdz
vai dzīves aptumsums,
bet līdzās tev es nebaidos
Tu esi mans miers
un esi mans patvērtums,
Un kritiens mans
top mūžīgs lidojums...
Esi sveikta, rītausma melnā
vājprāta smiekli tava dziesma
soļi tik sāpīgi, soļi tik greizi
kroplīgā dejā skrien
esam šai dzīvei par nepareizu...
smejies, smejies pret austošo sauli
līdz balss starp debesīm aizlūzīs
ar tukšu mirdzumu acīs
metīsimies pāri pasaules malai
un šodien
mēs kritīsim līdz galam
Ceļā no dzīves uz mājām es aizrijos ar ziemeļu vēju
Tas iegūla plaušās kā viļņojošs ezers
un kaukdams vilka pie zemes
Es laikam nomiru uz brīdi.
Rokas raisījās pret svina mākoņiem
ar nagiem velkot dzelkšņainas švīkas debesīs
Lietus gūlās uz pleciem, murdot - nepakrīti!
Bet es kritu, ne sliktāk kā putns to māk
Tu sēdēji netālu uz sarkana jumta
Un glāstīji debesjumu...
runāt, sarunāt, parunāt
izrunāt, aizrunāt, aprunāt
nerunāt.
Septiņos veidos mēs radām troksni
Un septiņos - grēkojam
Bet tikai klusums
dievišķais klusums
mums ir uz visiem
viens
(šis ir sens gabaliņš)
Guliet kanāla malā zem vītolzariem, vējā raudošiem
Kaijas dziesma atnesīs viltus brīvību
un prieku
Jūtieties jauni un mīlēti
piemiedziet acis un baudiet
sevi
pieskārienus
augošo zāli
un vaigam piespiestu ziedu
var gadīties
ka nomirsiet pusceļā
uz saulainu dienu
Tev mani neatrast.
Esmu patvērusies veldzējošās Tumsas namā
Pat, kad zini, kur mani meklēt -
neatrast...
Labāk nemeklē nemaz. Pēcāk sāpēs, un tu mēmi kliegsi, baidīdamies savas ciešanas izrādīt.. Bet es tevi turēšu cieši līdzās, ciešāk, ciešāk arvien; manas sirds dzelkšņi saplosīs tavējo, bet es tikai izmisīgi spiedīšu tevi sev pie krūtīm...līdz beidzot mana mīlestība tevi nogalinās.
Tad nu es sēdēšu ar stiklaini vājprātīgu mirdzumu acīs, tu atdzisīsi, manā klēpī gulēdams, kamēr dzidras asaras meklēs ceļu pie tavas piedošanas, cerībā atdzīvināt nokautu zvaigzni...
Piepeši es aptvēru, ka esmu akmens
Lietus apvīta granīta statuja pasaules pagalmā
Ziedi dej vējā pie manām pēdām, bet nespēju noliekties
Un pacelt acis pret sauli - nav lemts
Piepeši es aptvēru, ka esmu vējš
Ziedi dej no mana pieskāriena, bet akmens tēls
Nesmaidīs nekad, kā vien sevī iekalto smaidu
Līdz es sabrukšu, dziedot tam pasaules pagalmā
aizejoša vilciena smarža
sašķaida naktspuķes savā ceļā
vien tumsas ziedi atvērušies mirēja acīs
tās spoguļo signālgaismas spalgas
kas izgaist naktī kā sula no
purenes ko bērns mātei sniedz
pamostos ar sūdu un liliju smaržu
kas apvijusi mani kā
žņaudzējčūska resna
dūmo, dūmo, dūmo, mana pēdējā doma
iecērties rīklē, aizžņaudz
man sapratni par nevainību
kailu iekāri dzīvot
grūstošas dienas smaidā
pilsētas jumti
gaužām sarkani lāso
akli, akli, tavi logi
mājvieta mana
tik vājprāts bēniņos
gaužām burvīgi dzied
es esmu tava nākamā diena
nenākšu
es esmu varavīksne
nemirdzēšu vienam par prieku
eņģelis esmu
bezgala aizņemts
un upe
izžuvusi
viens pret otru mēs turam
uzvilktus lokus
un smaidām tik sāpīgi..
saule trako, izdziest un liesmo
un jasmīnu lietus līst...
bultas izmirka, ietriecās zemē
mostamies viens otra domās
un tiecamies
iemīlēt
es esmu tava nākamā diena
negaidi,dzīvo
es esmu varavīknes tilts
nāc
eņģelis esmu
bezgala vainīgs
un upe
pie tevis plūst
Sapnī es redzēju dzīvi, bet, kad pamodos no rīta
Biju atkal dzīvot aizmirsusi.
Manas sarunas ar zirnekļu tīkliem
Iztraucē melnstrazdu lietus
Viens pēc otra viņi krīt smiltīs un skan kā zvani –
Koki nu būs mēmi pavisam
Bet cik mēmam jābūt, lai tiktu pamanītam?
Sapnī es redzēju dzīvi, bet, kad pamodos no rīta
Biju pazudusi.
Bet patiesi, kur tava labestība?
Un mana cilvēcība, kur tā ir?
Viss, ko pazinām -
sasodīts, miris
kaut kur renstelēs pūst
viss, ko mīlējām?
sasodīts, bet vai mīlēt
maz kādreiz mācējām?
Viss, ko nīdām - plaukst
Un varam tik bezspēcīgā ļaunumā
tam uzsmaidīt
Patiesi,
mūsu vairs nav.
ja kādreiz kritīsi,
es būšu līdzās, lai ķertu
ja nesanāks,
kritīšu līdz
ja pēc tam vēl
celties spēšu,
ja pēc tam vēl
būšu Es
tevi uz saviem
pleciem ņemšu
un sāksim sevi
no jauna
raudzīsim divatā
pasauli radīt
un, ja nesanāks
kritīšu līdz...
Savā nodabā dungo kapu zvans
Melns siluets dejo pie saullēkta sliekšņa
Trakoti labi
Un trakoti mežonīgi
Mēs sēdējām viens otram līdzās
Pat nepieskaroties
Tikai klājām vārdus kā pasjansu
Uz grīdas
Tu izgaisi līdzko uzlēca saule
Uz visiem maniem jautājumiem
Tava atbilde paliks
Kā aizklāta kārts
Kad nākamreiz saule nāks
Es būšu tā, kas dejos pie debesīm
Trakoti labi
Un trakoti izmisīgi
