Asinsdziesma

Brīnumskaisti un liegi smalkos fragmentos sabirza zieds
Un mēs vērojam tā aiziešanu pelēkās sērās tīti
Ziedlapas uzliesmo purpura liesmās, nakts smarža gaist
Pirmatnējs klusums aizmieg pie kājām kā suns

Upes aizskalos, upes ņems mūsu pelnus
Kad vējš mūs sadalīs pīšļos kā vītušus dārzus
Dziesmas izgaisīs, dziesmas pieaudzēs spārnus
Un pametīs stingušas lūpas jaunā lidojumā

ne katra sāpe sāp
cita nāk
dainodama maigi
ieskauj ērkšķotā
mātes liegumā

māmiņ, man kaut kas
krūtīs sāp
aizplūst, un nevaru
apturēt sevi

ne viss ir dzīvs, kas dzīvo
cits laiž sevi
kā smilšu graudus plūstam
caur līkiem pirkstiem
sasists smilšu pulkstenis
tomēr sāp

atveries man,
lai varu izēst tavu sirdi
un dēstīt tās vietā
spilgtu, indīgu ziedu

atveries man,
lai varu no tavām dzīlēm
mūžamežus saukt
un tavu baiļu dievus

atveries man,
un grūdīšu roku sarkanā dzelmē,
satveršu pašu dzīvības sakni
un ļaušos kaislībām melnām
ieņemot tevi
savās saltajās miesās