Asinsdziesma

Ceļā no dzīves uz mājām es aizrijos ar ziemeļu vēju
Tas iegūla plaušās kā viļņojošs ezers
un kaukdams vilka pie zemes

Es laikam nomiru uz brīdi.

Rokas raisījās pret svina mākoņiem
ar nagiem velkot dzelkšņainas švīkas debesīs
Lietus gūlās uz pleciem, murdot - nepakrīti!
Bet es kritu, ne sliktāk kā putns to māk

Tu sēdēji netālu uz sarkana jumta
Un glāstīji debesjumu...