Asinsdziesma

nakts dzemdināts vājprāts
nācis pie manis kā tumsā
tinusies priesteriene svēta
ar liesmām acu akačos melnos
nakts dzemdināts lāsts
mani apskauj un skūpstu
uz mana izbīļa spiež,
liesmās izdzēšot balsis,
kas rītausmu stāsta
nakts dzemdināts klusums
apņēmis mani kā tumsā
tinusies priesteriene svēta,
sola pestīšanu, bet es
ienirstu tumsā kā ezerā
ietinos vārdos kā spārnos,
kas nelido, ietinos
tumšzilā dūmakā un stāstu
nakts priesterienei melnā tērptai
mēs reiz celsimies spārnos
mēs reiz celsimies spārnos
mēs reiz celsimies spārnos
mēs lidosim, mēs mācēsim
nemosties