Asinsdziesma

saranda

15.12.07 03:01

man nenāk miegs
man nāk kaijas istabā
spalvas kārto un spoguļo
manī savas pērlīšu acis
man nenāk miegs
man nāk svešajie caur
durvīm aizvērtām
dur kaijas uz iesmiem
un ar viņu ķermeņu sulām
svētītas dainas raksta

man nenāk miers
caur spoguli lūkojas
uz iesma uzdurtais
kaiju pestītājs
man nenāk
tev nepienāk
miers

• 4 čukst
• Gribu pieskarties!

• mindbound

  15.12.07 03:25

  

  Nepienāk. Jau atkal.
  Varbūt, ka tā ir pat labāk.
  Dažreiz Tu dzīvo tik skaisti, ka mazliet sāp.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • saranda

    15.12.07 03:34

    

    Man pašai tad it vienmēr sāp... Sāpes manas vai svešas, to nezinu (lai arī pieļauju, ka fakts, ka esmu tās sevī ielaidusi vien jau tās padara par manām), bet tās grib tikt pamanītas. Un iemājot.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • mindbound

      15.12.07 03:43

      

      Ieaugt dvēseles miesā un ielaist tur savas saknes. Reizēm gan tās sakuplo īsti leknas un tad visas domas, visa apziņa ir pilna ar stīgām, atvasēm un tamlīdzīgiem veidojumiem, viss klāts dzeloņiem, pārlieku saldi smaržojošiem ziediem un pavisam klusu lapu čaboņu, tik klusu, ka atsevišķus vārdus lielākoties neizdodas sadzirdēt. Un ārā no šīm sāpju birztalām tikt lielākoties ir necerēti grūti, vismaz vārgajam un dzīvei nepiemērotajam man.
      Tas, ko Tu pieņem par savu, ir Tavs visā pilnībā.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais
      • Diskusija

      • saranda

        15.12.07 03:45

        

        Es reiz uzrakstīju stāstiņu par to, ko tagad rakstīji - par ieaugšanu. Bet sen. Mežs.

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais