Asinsdziesma

tu
iedves šausmas
tu
šausmas iedvesmo

kā tiltu
muguru izliec
uz tavu baznīcu
es iešu pār to
un liecies, jel
liecies vēl
līdz tavas debesis
manu pazemi skaus
un tavas asinis
dzīs mana sirds

tu
iedves šausmas
tu
mani iedvesmo

kā sarauts pavediens
tavs debesloks brūk
putekļu gaiteņos starp
gaismas tīkliem
mana sirds arvien
tavas asinis jūt

dzirdi, mani soļi
kā balti dālderi
pie zemes krīt.
es nāku, es
drīz būšu klāt,
kur sirmos mākoņos
sarkani norieti slīkst

rūsganos oļos ceļš
līdz apvārsnim vilkts,
kur saule un
dzīvība stāj -
ar putniem virs
gaismas to eju,
es nāku, es
drīz būšu klāt

viņas acis - melnas pērles
viņas āda - pelēks zīds
vītolgaru zaļais skatiens
kails ap valgo pieri vīts

uz akmeņiem upmalā starp
dzelmes rēgiem un tumši
zvīļainām spārēm
bāldzeltenas liesmas kvēl
tur viņa guļ, mani
negaidot, tur -
starp dzelmes rēgiem un
tumši zvīļainām spārēm

nāks mēness, savu sudrabu
pār viņas pleciem klās
spāres zem viļņiem skries,
rēgi zem akmeņiem
pērles naktsvidus gaismā
mani nolādot
pārlieku dzīvi lās

ziema, vai tev nav par aukstu
visu pasauli sevī salt
aiz slēgtām durvīm aklā
kambarī kā stingstošam
vējam kaukt
maigā un postošā, tik
daudzi tevi gaida, tik
daudzi alkst

tavam ķermenim pieskarties
un izbaudīt ādu
ziemeļu gaismās vizošu, glāsmaini vēsu
ledus skatienam piezīsties, iecirst
zobus starp krūtīm un
dzert sevi prom,
spelgonī sadrūpot
no tagadnes tālu

ak ziema, kamdēļ gan
vienai pasauli salt
zem sniega pēc tevis
tūkstošiem alkstošo sauc

piecel manus padebešus, piecel
mani kājās un balsti kā pasaules
nogurušu, vētrā noliektu liepu -
tuvu pie tavas ādas un
asinīm ziedēt man būs,
ziedēt, cik spēka,
cik niknuma pietiks,
līdz zibens skūpstītai lūzt

negaiss aizies kā pelēka upe,
uz pleciem aiznesot
debesu debesis
izplestiem spārniem
liepziedu baltumā,
cik spēka, cik
niknuma būs

tu pavērsi pirkstus un izbirs
no tikko sažņaugtām delnām
laiks kā pelēka jūrmalas smilts
ak rīta gaismas
ar vēju atnestas pie
tavām kājām gulst
sakļaujot spārnus zem
ziemas smeldzīgās elpas
ak rīta gaismas
tavās smilšu
pilnajās acīs
man negribīgi teic
par pasauli kurā

tevis nav?

ielaid pēdas sudraba avotā,
lai tevi neatrod, tevi
neatrod tavi murgi, tavi
ekstāzes jodi
straumē pazūd, straumē
pazūd garāmskrejošs
laumes vaigs
aiznesot līdzi
tavus soļus
pie avota sirds

un brieži
tevis dzers
kapara rītausmā,
un brieži
tevī skries.
tik dzidri -
pār rasas
pielietām gravām
dejot ar tiem

lai būtu vairāk -
kā upe elpošu,
kā vilnis glaudīšos
pie zemes krūtīm,
bet zāle augs
caur manu miesu
un zaļās acīs
uzplauks ābeļzieds

tad caur miglas dūmiem
klusiem soļiem mājās
pārnāks meža dievs,
lai kā vilnis
līdzās man pie zemes
krūtīm pieglaustos,
kamēr dzīvība ar
sirma putna spārniem
kairi brūno
rudens smaržu stāsta,
kamēr zemes rokās
silti izauklēta
dievam līdzās
pamostos

visskaistākā tava āda ir melna
kā tikko no liesmām
uz zīda nestuvēm celta
un acīs guldītas pērles
pret kūstošām svecēm
mirdzumu sviež

zem purpura mākoņiem
es dejoju svētītos ceļus,
vienatnē nolaidu lāpu -
vairs nemirs neviens -
un ielaidu salkušas gunis
tavā zīda izklātā gultā -
vairs tevī
nemirs neviens

vienatnē nolaidu lāpu,
purpura mākoņiem aiz
melna apvāršņa
aizskrienot

mums aizejot
saule aiz muguras paliek -
pie apvāršņa kā
sieviete kaila
atklājas tumsa, tik
netikli svēta
un pieņem mūs
klusuma mājvietā.

bet plecus skar
vēja lauzts stars
no rīta, kas tapis
tam aizejot

manas asinis ir lai tās lietu nefrīta kausos
un dzertu aizgūtnēm tām pilot pār plēsīgiem
pār zvērīgiem vaibstiem kas sen kā vairs
nepieder man
pret ugunīm paceltas rokas
mērktas melni zilganās straumēs izstieptas
pāri telpai pāri laikam un atplēš
sirdi visumā paslēptam tārpam
tu miegā dziedāji bet tā balss jau
kopš aizlaikiem nepieder tev
no atrautām vātīm gāzīsies straumēm
dvēseļu grauzēji tik daudz viņu
tik daudz tevī viņu un
visums neaizmirsīs
kam pieder tā balss
un visums neaizmirsīs

/tārps ievelk elpu/

tu miegā dziedāji
tu pacēli roku
pret ugunīm pret
manām asinīm kas
tavā rīklē kalst
no iekšienes saucu
no atplēstas sirds
no visuma kas
izēsts balts

aizslīd elpa starp pirkstiem neatturami kā tā lietuslāse
kuru notrausu no tava vaiga bet varbūt tas bija mēness stars
plūstošs maigā kustībā tik šķīstā kā nāve
un smaidīji tu lai zinātu nakts lai zinātu viņš
ka skatāmies pretī un redzam starp mākoņiem
aizslīdam elpu ar sakļautiem spārniem
to neapturēt to neapturēt tikai elpot tai līdzi
dzīvības ātrumā

viņai ļoti slāpst, ir auksti, rokās notverts nezvērs krāc,
bet tu pieliecies un smaidi, tavā šodienā
ir pavasaris, tas nekas, ka citur tukšums,
tas nekas, ka citur auksti, straumes apsīkst,
sāpēm nepiepildāms sāts

pasniedz ūdeni, tev daudz, pasniedz gaismu,
tas jau nesāp - viegli atdot, tikai
pieliecies un smaidi, pacietīgi,
padevīgi, tā kā dievs pie nama durvīm;
pasniedz, viņai tiešām slāpst

upēs ledus, auksts tavs ūdens
pavasara diena klusi, padevīgi aiziet
tā kā dievs no nama prom uz
vienu nakti pārāk ilgu, bet tas nezvērs
pārāk skaļi plosās, pārāk strauji
vēnās skrien

itin skaisti pavasarī, citur ejot, tālu prom
vairs jau neslāpst, vairs jau nesāp,
upes tukšas, nezvērs guļ, vien
dievs, jā, dievs...tu
man vairs neseko?

viņā vēl nojaušams siltums, tik tikko pamanāms
sārtums viņas vaigos blāzmo, bet varbūt
tikai drudža liesmas, tikai murgu skūpsti
reiz tik balto ādu klāj...
kāds krūtīs cilājas, kāds ārā izkļūt
alkst kā dzīvnieks ieslodzīts,
kas ķetnas mētā un sitas, vien sitas
pret režģiem, ko vaļā - ak, nedabūt.

tik bezgalīga esi, reiz tik
nepārtraukta elpa tevī plūda,
lai vien tagad, manis skarta,
atraisītos, spārnus plestu
un kā putns, putns mežonīgs
pret sauli savu melni
pārogļoto miesu nestu,
pret sauli, baltās
ugunsmēlēs sadegot!

skaistums nezūdošs, tas tikai slēpjas
zilgas līķa maskas segts, bet
nebīsties, mums saule nepazūd -
vien kapā laižas līdz ar putniem,
kas pavasara naktis ābeļdārzos
tik liegi nāves dziesmā izdungo

jā, viņas daiļums manī
mūžam paliekošs
kaut rokas sarkanas no viņas
tumšsarkanās asins dziras kvēl...
tik tikko jaušams siltums manos
pirkstu galos, tik tikko jaušams
pielūgums pār lūpām slīd -
jel neaizej, es tevi gribu,
vēl tavu asinsdziesmu sadzirdēt,
es tevis alkstu, vēl tavā miesā
savu tumšo apmātību iegremdēt.

vēl tikai reizi - neaizej -
es izmisīgi vēlos tevis dzert
kā putni baltos ābeļdārzos
caur nāves dziesmām dzīvi tver

viņa dejos, mūžīgi mūžos,
debesīs melnās jo melnās
vēja čuksti baltos ziedos
tavus vārdus ķer,
viņa dejos, mūžīgi mūžos,
sudrabā mirdzošām acīm,
un zvaigznes, ak,
zvaigznes krīt

lai svētīta nakts, kad
nolaidās dzeguzes ēna pār mums
ar vēju pie sirds mūs
pie mūžīgajiem paceļot
lai svētīta nakts


pār svētīto nakti
dzeguze pārlaidās,
pār svētīto nakti
zvaigznes reibumā trīs
viņa dejos, mūžīgi mūžos,
tavas lūgšanas ar
spārna kustību tvers
un raudās mūžīgie

tik tāpat vien,
bez dziļākas jēgas,
gāju gar namiem, kas tikko celti,
gar namiem, kas grūst,
kuru krāsmatās
dedzināšu dziesmas
ar draugiem, kas
caur apkvēpušiem logiem jau
nāves sejās lūkojas,
tik tāpat vien...

bez dziļākas jēgas
aizturu elpu, lai
justu, cik vējš
man ir dārgs
bez dziļākas jēgas
aizturu dzīvi, lai
dzīvotu, kad
dzīves nav, bet
vējš ap manu
sirdi vijas, ap manām
dziesmām, ap
maniem grūstošajiem namiem,
ap mirstošiem draugiem
un lūdz

dziedi, baro manas liesmas
dziedi, baro manas liesmas
dziedi, sabrukums, tu
esi mans dēls

mūžīgs mierinājums -
es esmu tev līdzās,
turu rokas uz pleciem un
nesaku nekā

naksnīgs mirdzums
mūs vieno, tikai
acis neatver, es
nāku tevi dziedināt

ļauj pieskarties, ļauj
sevi vest, es
esmu tavs, un
māte nakts mūs
maigā tumsā skauj

uz tevi lūkojos, nakts
smaids ir bezgalīgs,
un zini, tavs miers
ir šoreiz īsts

svētība, kas vilkacim dota,
svētība, ko viņš var dot -
vilkača svētība ir just.
just asinīm piesūkušos zemi
un gaisu, kurā kā
laumu spārni cilājas
sarkana migla,
just zem akmeņiem
apraktas pēdas, kam
sekot, ko izsekot,
ko pušu plēst un
ko iztukšot

manā pierē
vilkaču zīme kvēl,
es jūtu tavas asinis
pret manām tiecamies,
es jūtu tumšo svētību
pār mums ceļamies,
es jūtu. un tas ir mans lāsts.

ikkatrs solis, ko izsekot,
ikkatra elpa, ko
par sārtu miglu padarīt
manā sejā asinszīmes velk,
tālāk vien no
dienas aizvedot

mirkļa iespaidā satvēru prātu,
cēlu pret sauli, kuras nebija tobrīd,
tā bija tālu prom.
pacelts augstu, tas ierāva elpu,
ierāva krūtīs dziļi un
kliedza, domu sulām noplūdis -
jaundzimis prāts,
jaundzimis skatiens pret
grūstošām debesīm,
un es neticu vairs,
ka saule reiz nāks,
ka aptumsums nav
bezgalīgs

ar debesu izdurtām acīm
prāts manās rokās
kā čūska lokās un vaid.
izplešas apbrīnā sirds,
cik tumšas asinis,
cik ātri skatiens
par aklumu vēršas.
mirkļa iespaidā saule
aiz esības malas par
aptumsumu top

esmu klusumā
jau atkal.
satriekti ķermeņi,
sarautas miesas
visapkārt.

gar horizontu
soļo degoši milži.
ziemeļblāzmas liesmās
pazūd ņirdzīgi,
atiezti smaidi,
zobi kā asmeņi gail.
bet man
nav bail.

esmu klusumā.
jau atkal.
līdz kaulu smadzenēm
nāvīgs miers.
laika ritējums raustās
kā liesmojošs milzis
pie tukša, gabalos
sarauta horizonta.