Asinsdziesma

aizslīd elpa starp pirkstiem neatturami kā tā lietuslāse
kuru notrausu no tava vaiga bet varbūt tas bija mēness stars
plūstošs maigā kustībā tik šķīstā kā nāve
un smaidīji tu lai zinātu nakts lai zinātu viņš
ka skatāmies pretī un redzam starp mākoņiem
aizslīdam elpu ar sakļautiem spārniem
to neapturēt to neapturēt tikai elpot tai līdzi
dzīvības ātrumā