Asinsdziesma

kaķpēdas sarkani birstošās
pamestas planētas smiltīs
iegravē lūgšanu
negaisam kaucošam
un siltam

soļiem līgani viegliem
aizsoļo sfinksas,
rubīna tuksnešos,
starp kalniem kā
asinīs vilktos

nāk vētra ar
lietu pie krūtīm,
postoši maigu
un siltu

tu esi tāda
ar dzintariem plaukstās
skaties, tu teici,
un dūmi vēlās
lēnītēm lejup
pār jūru,
skaties, tur dejo
zeme kā dervišs
ar dūrēm pret sauli
un piedzied
apvāršņus tuvu

tu esi tāda -
uz dzintara kraujas,
kā dūmi krītot
lēnītēm lejup
pār jūru

tumsa kā kode trīsošiem spārniem.
es jūtu tās smaržu gandrīz
tieši pie lūpām, kas saulē
svilušas un melnas dzīst.
pie sāniem spiezdamies kā
skumstoša kaķe man
cieši līdzās nakts
aukstums blīst.

nav baiļu, tik vien
kā lietus, dzidri uz
mākoņiem ejošs
un gaiss, piesūcies
nemiera, sājš -

ar kaķenes mēli
tumsa to izlok,
manu skumju
izsalcis zvērs.

soļi šķiļ dzirkstis no
bruģa un vakars arvien
drēgnāks, arvien rēnāks
tinas tevī kā zalktis, kā
lietus, augšup ejošs, lēns

tagad vienkārši zini -
par skumjām būs stāsts un
ēnās murdošas balsis no
taviem nokrēšļiem sīkas
izbailes vāks

zem bruģa pret
tumsu kāds taustās gariem
nelaimes pirkstiem, un vakars
pārāk tuvu, pārāk tālu
stindzis šausmās stāv

caur smilgām, caur salnu
skrien irbes un
visa pasaules mīlestība
karājas sarmainā tīklā
kā zirnekļa gars,
krājot smeldzi pār
zemi kā veļiem
vēlētu glāstu

caur trūdiem, caur
pērnajām lapām un zāli
lien čūskas pret
pusmēness dārzu, kur
aukstāk, kur īstāk
pēc savas sudrabtīklos
vītās māsas
kā grieze veļu
mīlestība dzied

vēl vienu
matu vijumu uz spilveniem
un vēl reizi
mīlēt, kamēr beidzas,
kamēr atkal no jauna.
es redzēšu jūniju ejam gar logu,
un tad jau septembris pie
novembra krūtīm,
un tad jau pievēršu durvis
it kā noticis nebūtu
gluži nekas, it kā
jūnijs manā ziemā
nepāriet.

varu vien laimīga būt, ka
mani laiks tāpat kā
tevi mīl
mūžīgi, mūžīgi
mūžos arvien

no Veneras šonakt tumšzeltains vējš,
sabrucis niknumā, nespēkā cēlies.
es būšu tam
ārprātīgs kailums,
ielipis rokās,
un zobena dzēliens
tieši zem sirds,

es būšu -
greizi izvītā balsī
ar kliedzieniem sevi
debesīs sviežot,
par visu, kam nebūt un
visu, kas nolemts
par skumju pasauli kļūt,

ar tumšzelta balsīm, ar
vēja saltumu skrienot aiz
Veneras gaismām,
kur tukšums aicina un
kaila bezgalība mirdz.

Vien gājputniem
redzamās debesīs, neskarami
augstās un tālās,
viss saltāks kā
cilvēkos, un
pārlieku varens.

Mākoņos sevi
vājprātā iedejo nakts
kā dzērve,
un tumsa grīļojas,
neskaidriem soļiem
pār apvārsni
dienas tukšumā kāpjot

Tur, augstāk un tālāk,
mūs izjauktais kārto kā
spalvas gājputnu spārnos
un solītās
rītausmas starus.

Atļauj man ugunis sēt, kārt bērzzaros dzirkstis,
liesmas gredzenu gredzeniem, vainagu vainagiem
krēslā kā vējbalsis vērpsies
un tumsā kā ķermenī dobā
ieraksies gailoši, kaistoši
raganas pirksti

Savīsies, sapīsies dedzīgi mežgaru skati
manā ķermenī, tavā, un mīsies tavs
miris, mans dzīvs.
Kūpot zobos iecirstām asinīm, melns
vilks savu briedi kā
nobūrums atradīs
uz ceļiem, kas visi
degumā slēgti un
ugunīs.

runā ar mani,
nedzīvā brīvā,
izsaki debesu
kāpumu kritumu
vienvienīgā
tumšzilā jūrā

zem viļņa elpot,
zem viļņa
izstiepties vilkties
bezsvēti tīksmi
un aizgrimst paisumā
apvāršņi, rīti.

un aizmirsti salkumā
elpot
uz brīdi.

pildīts ar trauksmainu, pāri visām
robežām plūstošu spēku, es būšu
tavs pirmais un pēdējais, tavs
pasaules gals un
pārliekas šķīstības grēks.
jebkurā no svētlaimēm, jebkurā
no kaislību ellēm, it visos
atspulgos tavos es būšu kā
nelaba pasaule, kā
kodīga gaisma vasaras dienā,
kas sevi nežēlojot kvēl

kaistoši, drūpoši akmeņi
zem tavām cielavas pēdām
arvien uz
manām mājām tevi ved,
kur esmu it viss, ko vien
nešķīsti vēlos, un
zeme, mūsu satikšanos gaidot,
smieklos sarkani tumšos
drebēdama dreb

piekļaujot muguras cipreses stumbram,
saspiežot cieši līdz sāpēm
savās plaukstās viens otra pirkstus,
pusmiegā, pusnomodā veramies augšup
kur mākoņu sārtums, debesis satriecot,
iezvana nakts pirmdzimtās ēnas

pusbalsī, pusčukstā šalc
cipreses vainags,
pusmaigi, pusplēsīgi tumsa līdz
saknēm mūs savieno
no mākoņu skrandām mirdzums
krēslaini mierinošs līst -
tik tiešām, vēl debesis
pēc mums pagaidīs

piepeši izgrūdis netīru kunkstu
spārnots pieceļas tavu
smaržu aizņēmies vējš.
vīns un vērmeles izplēn uz mēles
un vakars sevi jau atkal
sagaida viens,
aukstas raizes auklējot klēpī
kā rudenī ieņemtu,
rudenī atteiktu bērnu

sīkiem ziediņiem, mežonīgs
uzliesmo gundegu dārzs.
kā vainīgs aizklīst tur
aizsmacis vakara vējš
no klēpjiem prom,
kur glāstiem pastieptas rokas
un apskurbis riebums plēn

rūsas mantijā tērpti mehānismi
čirkstoši kaucoši griežas
pasauļu kalvē
brūnganā mežā krustu šķērsu
kāda sirdspukstu pēdas
debesis zeltainas un
dimantu lietus -
viss ko es lūdzu un noliedzu
mani piemeklē
mīloši, neatlaidīgi,
mīloši, neatlaidīgi,
mīloši, neatlaidīgi -
smaidīt nepārstāj
līdzās nometies sātans
jauns vēl pavisam
un nevainīgs

tā bija dienās, pirms
tu nāci, tu ieradies
tā bija reiz - viegli
un saulaini, un vienmēr -
pēdējoreiz

cik ilgam laikam tev
manis pietiks,
un kas gan ir teicis,
ka esmu tev īsts
bet vienam tu tici -
nekad nebūs tā,
ka viens no mums
vienkārši pāriet,
nekad nebūs tā

pēkšņā nomodā raujoties
ar murgu sviedros pie
miesas līmētu kreklu es
kā putnēnus ķeru sapņus
par taviem zvaigznājiem
un meliem, ko stāsti,
kāpēc tavs skaistums
zem zvaigznēm blīvu
nešķīstību slēpj, kāpēc
tu nedod man iemeslu
sevi paturēt

tik tiešām, nekad nebūs tā,
ka nakts vienkārši pāriet
ar murgiem un zvaigznājiem mūs
vienojot aizmirstā
lūgšanā

sauc mani, lūdz mani
līdzās vien esmu
savu vārdu
auklējot delnās
rauj mani, plēs mani
pušu un aizrijies
tumši bangainās straumēs,
velnišķi skrejošās
zem pēdējā tilta,
kas vesels stāv
izsāpi mani un izciet,
piemini savā
zemē un
savās debesīs

saucēja balss tuksnesī saltā
pār ieleju dun, kur
tevi vēroju, savā
mūžībā auklēdams,
kur tilti un straumes
savijas ķēdēs,
tevi dedzīgi skūpstot
velnišķi dievišķā
vienībā

sekojot vakaram, pār
priedēm šķīstošam,
es eju melna.
sekojot skumjām, caur
sūnām lienošām,
es eju kaila kā
vilka nosapņots mīts

veļi ūjina miglā,
mātei nozagtā balsī
meitēnu mājup sauc,
kur vilka pārplēstā briedī
paparžu svētnīca
vārsmojot rītdienu aug

sekojot dziesmai, par
nakti briestošai,
sevī aizeju melna,
kur priedes, kur
dzintari tumši
un meitēns nomiedzī
pēc vilka pasakas kauc

guliet mierā, manī aizmigušie,
vīraka dūmos, debesu
kaķa līkumā
guliet mierā, manī aizgājušie
aizmēness valstībā,
kur septiņas pasaules
sastopas - pazūd
šķiroties pelēkā
maigumā

un tā viņi šķiras, tā aiziet
saulei pāršalcot rītausmas
mirdzumā samiegtu kaķa purnu
aizmēness valstība aiz
vīraka dūmiem, aiz
septiņām dzīvībām
sapņu dievības
nakts maigumu pie
krūtīm tur

paslēpies kvēpos mulsi un ķecerīgi smejas aizkrāsnes gars
ar kaķiem izkāvies sarkani melns, ar liesmām mīlējies
līdz pēdējai oglei aiz kaistošiem nagiem un beidzot
kritis ar ribām pret gaismu un smaidu kā
kucēnam piesaulē
viņš smejas
glāb mani, tumsa
viņš smejas
pelnos vārtītām rokām vilcis zvaigznes pār durvīm
aizcērtot, aizaužot ausekli debesīs
aizaužot, aizcērtot ugunis rītausmā
loks velkas ciešāks un sarkana, sarkana
uz mana skausta kvēl zvaigzne kā
nags iecirsts dziļi,
nu nāc taču,
glāb mani, tumsa,
glāb

zem viņa kājām jūtu zemi sāpīgi gruzdam
ō, pravieti, tavs solījums
deguma piezīdies nāk
visu aizmēzt ar kaucienu plašu,
kas lietavu gadsimtiem krāts,
ar smeldzošu balsi degt
pirkstgalos liesmas un
vulkānus plaušās;
ō, pravieti, solījums...
ticība spīva un tavs
mirdzošais dievs -
tā klēpī pasaule
kā aizžņaugta netikle gārdz

ō, pravieti, deg
spoži un spēcīgi starp
pienbaltām krūtīm
uzsliets sārts