Asinsdziesma

no Veneras šonakt tumšzeltains vējš,
sabrucis niknumā, nespēkā cēlies.
es būšu tam
ārprātīgs kailums,
ielipis rokās,
un zobena dzēliens
tieši zem sirds,

es būšu -
greizi izvītā balsī
ar kliedzieniem sevi
debesīs sviežot,
par visu, kam nebūt un
visu, kas nolemts
par skumju pasauli kļūt,

ar tumšzelta balsīm, ar
vēja saltumu skrienot aiz
Veneras gaismām,
kur tukšums aicina un
kaila bezgalība mirdz.