un tā nu stāvēju mazajā pussabrukušajā mājelē, ar sidra pudeli vienā rokā un cigareti otrā. mājelē, kura drīz būs lepna māja. un fantazēju, kādas pārmaiņas es tai dāvātu, ja būtu tāda iespēja. tukšas fantāzijas, tieši tāpat, kā mans kuņģis, kurā šķiet sidrs izdedzināja caurumu. sajutos kā nūģis, kas vienmēr tāds bijis, un vienmēr tāds paliks. gluži kā skolas laikā. laiks pagājis. ārējās izmaiņas ir notikušas. bet nupat jau šķiet, ka iekšēji...maz kas mainījies. lai gan..kļūdos. noteikti kļūdos.
bet man bija sidrs, cigarete un lūziena punkts.
nevajadzētu jau spriest pirms laika.
varbūt nebija nekāda punkta.
rītdiena būs smaga. arī šodiena nav zemenes ar putukrējumu.

apvaicājaties kāds man rīt, parīt, pēc nedēļas vai pēc gada : klau, un kā ir tagad?

tā draudzīgi un pavisam vienkārši.