iedomājies. ka ej pa šauru taciņu. un zini, ka abās pusēs ir aizas. dziļas, pilnas šķautņainām klintīm, kaut kur tālu lejā. un apkārt ir krēsla. un migla. un lukturītim beigušās baterijas. un apkārt ir nesaprotami trokšņi, vēja gaudas. tu zini, ka kaut kur taka sazarojas, ka kaut kur tev jānogriežas. ceļa nūja pirms laika izslīdēja no rokām, un, atbalsīm skanot, iekrita aizā. sākas vētra, vējš šķiet cenšas nogāzt tevi no kājām. sāk zust līdzsvara sajūta. laika izjūta jau sen zudusi. telpai vairs nav robežu. maņas notrulinājušās. ir jāiztur tikai līdz gaismai. taču apstāties un stāvēt uz vietas nedrīksti. tev jāiet uz priekšu. risks un baisa iespējamība uz katra soļa. lai cik uzmanīgi tu domā ejam. tu sāc cerēt, ka tas ir ļauns murgs. taču aukstums, nobrāzto kāju un roku smeldze...tā ir realitāte...