vēstule
ārā snieg! un es stāvu pie atvērta loga, izstiepusi plaukstas pret debesīm, ķerot sniegpārslas, ļaujot tām maigi pieskarties manai sejai, ļaujot tām mani noglāstīt. un priecājos kā bērns. un skaņi smejos.

lielas, pūkainaini mīkstas tās nāk no debesīm, apslāpējot pilsētas trokšņus un šķiet, ka var dzirdēt, kā pilsēta miegā elpo.

kaut Tu būtu līdzās... un arī priecātos par katru sniegpārslu, kas nokrīt Tavā plaukstā... patiesi un no sirds, kā bērns... tad es priecātos par Tavu prieku... par to, ka esi.