Kā mēs ar Didzi braucām uz Ventspili pret EU-Vīziju protestēt
Nekas tāds nebūtu noticis, neviens neko tādu pat iepriekš paredzēt nevarēja, pat es, ja es ar Didzi nebūtu tik ļoti atsaldēti. Ideja radās pavisam nejauši, negaidīti, kā milzīgs meteorīta sprādziens, ko pat nespēj paredzēt visgudrākie astronomi. Arī es neko tādu neparedzēju, jo laikam vēl nebiju izpētījis savus atsaldētākos dvēseles stūrus, bet sākšu šo stāstu es no sākuma, kā jau tas pienākas katrā stāstā.
Tas laika bija piektdienas vakars, kad jau kuro nedēļu sajutu sagurumu no ikdienas steigas, mašīnu rūkoņas un savām domām. Vienīgā doma, kas valdīja manās smadzenēs bija: „Es vēlos tikt prom no šīs smakainās pilsētas un jo tālāk, jo labāk.”
Gribējās tikt pie jūras, kur varētu beidzot izmēģināt ziemas peldes priekus, tādēļ par galamērķi izvēlējos Ventspili. Saprotams, ka pirmais kam es zvanīju bija Didzis ar nicku Illegal. Diemžēl viņam bija paredzēts mēģinājums un pazvanījis vēl dažiem potenciāliem braucējiem es atsēdos uz pakaļas un ar sarūgtinājumu sirdī devos gulēt. Pēc brīža, kad sapnis bija pārņēmis manas galvas abas puslodes, zemapziņā pavīdēja īsa un spilgta doma: „Tev ir pienākusi īsziņa”. Atverot acis ieraudzīju zaigojošu mobilā telefona ekrānu. Acis nepamirkšķinādams izlasīju īsziņu un par milzīgi lielu izbrīnu Didzis man tomēr piedāvāja nākamajā dienā doties uz Ventiņiem. Sarunājuši laikus, ar mierīgu sirdi es devos gulēt, lai uzkrātu spēkus nākamajai dienai, jo sirdī valdīja cerība, ka nākamā diena būs ļoti gara.
Pamodies, es sakārtoju somu, paņēmu ģitāru un devos uz centru, lai nopirktu fotofilmiņu un tālāk dotos Ventspils virzienā. Izkāpis no Jūrmalas mikriņa, kurš mani pa 0.50 santīmiem aizvizināja līdz Rīgas apvedceļam es ieraudzīju Didzi, kurš ērti iekārtojies uz soliņa blakus Jūrmalas šosejai spēlēja ģitāru un nelikās traucēts no lielās automašīnu plūsmas. Pēc nelielas fotosesijas sākām stopēt. Jau pēc neilga laika atradāmies, kāda vīrieša, ap gadiem 40, automašīnā, kurš mūs laipni aizvizināja līdz Tukuma rajona sākumam. Vīrietis nebija īpaši runīgs, tādēļ lielākoties abi ar Didzi pārrunājām dažādus sīkumus.
Pie pieminekļa, kurš tika uzcelts par godu Tukuma rajonam, mēs atkal uztaisījām nelielu fotosesiju. Viens no šīs fotosesijas nosaukumiem varētu būt „Alnis uz ceļa”. Šeit mēs ar Didzi iejutāmies aļņu lomā, kuri mēģina tikt pāri šosejai pie brīdinājuma zīmes nr. 125 „Savvaļas dzīvnieki”, uz kuras ir attēlots skaists briedis, gluži kā mana kaimiņa volgai uz kapota. Pa cik pašiem ragu mums nebija, tad nācās aizņemties no mātes dabas, šim mērķim mums kalpoja 2 koka sprunguļi metra garumā, viens ar zariem, otrs gluži taisns. Tā kādu brīdi pafočējušies nolēmām mest mieru mežabrāļu rituāliem un atkal sākām stopēt.
Jau pēc neilga laika pie mums nostājās baļķvedējs Scania, kura šoferītis mūs piedāvāja aizvest līdz Ventspils sākumam. Ierausušies autiņā, sākam interesantu sarunu ar mūsu šoferīti Gundaru, kurš nemaz nebija Gundars, jo viņu visi sauca tā, pa cik pie mašīnas priekšējā stikla bija piestiprināta numura zīme ar vārdu Gundars. Tā ripinoties kilometriem, mēs abi uzzinājām daudz interesanta par balķvedēja šofera dzīvi, par darba režīmu un atalgojumu. Nokļuvuši Ventspils pievārtē, pateicāmies šoferītim un devāmies iekšā Ventspilī.
Pie lielā staba ar uzrakstu „Laipni lūdzam Ventspilī” mēs abi apstājāmies, uztaisījām sniegā eņģelīšus un bridām tālāk naftas termināliem parsātinātajā pilsētā. Tālu acu priekšā uz mums jau raudzījās „Kālija parks”. Ventā kāds saguris peldošais ceļamkrāns smaidīja mums pretī. Lai lieti netērētu laiku es ķēros pie Didža izglītošanas un iemācīju viņam dažas krievu leksikas nianses, kas ir jāzina katram īstam Latvietim. Pa cik neēsmu Ventspils pazinējs, tad lai nokļūtu līdz centram izmantojām garāko ceļu. Pie reizes ieklīdām autoostā un konstatējām, ka pēdējais autobuss uz Rīgu atiet pulksten 18.
Paklīduši pa centru un iebāzuši garšīgas vistas filejas savos vēderos, nolēmām doties līdz jūrai, lai es beidzot varētu pamēģināt ko nozīmē peldēties ziemas laikā. Tā nu es paņēmu savas peldbikses, iegāju ģērbšanās kabīnē un tāpat kā vasarā pārģērbos un devos jūras virzienā.
Saule spīdēja koši un ja dikti nesaltu kājas uz augstā sniega, tad apsvērtu ideju par sauļošanos. Taču ārā valdīja -3 grādu temperatūra pēc celsija, tādēļ šo domu gan nācās atmest. Jūras krastu klāja ledus gabali, un vietām jūra bija sastūmusi nelielas leduskalnu grēdas. Vietām bija nelieli , no ledus brīvi ieloki, tādēļ izbridis cauri sniegam kāpu iekšā ūdenī. Biju gaidījis kādas īpašas sajūtas, taču neko citu, izņemot to ka ūdens ir samērā auksts es neizjutu, tādēļ izmērcējies devos ārā apģērbties. Pa to laiku Didzis jau bija safočējis riktīgu lērumu fotogrāfiju. Pirms došanās, tālāk arī es uzņēmu pāris fočenītes ar jaukajiem dabas skatiem.
Pēc jaukās peldes organisms pieprasīja siltu tēju, tādēļ devāmies uz centru, lai uzņemtu nelielu daudzumu siltumu. Kafejnīcā sākam spriest par to, ka būtu jāaiziet līdz Eirovīzijas norises vietai, varētu uzspēlēt giču un tāpat paslaistīties. Bet te kā atklāsme, Aristotelim par gravitāciju, man apziņā ienāca doma par protesta akciju. Palūdzu Didzim, lai viņš uztaisa plakātu, jo tobrīd vēl manas rokas nejutās pietiekami silti, lai spētu rokās noturēt zilgano flomasteru. Par mūsu protesta sauli izdomāju „Roks pret Eirovīzijiu, Didzis no sevis priekšā pielika iekavās „Punk” un eirovīziju apzīmēja ar EU-Vīzija. Tā nu atsildījušies devāmies Ventspils olimpiskā centra virzienā. Pa ceļam satikām Lauri Reiniku, taču neuzskatījām, ka mums būtu viņam jādod savi autogrāfi, jo mūsdienās laiks ir nauda. Par protesta akcijas norises vietu tika izraudzīts soliņš tieši pretī halles ieejai. Iekārtojušies sākām spēlēt dažādus nemirstīgus hītus, protams protesta akciju novietojām pašā priekšā, atstutējuši to pret ģitārsomu. Sākumā cilvēku bija samērā maz, taču arvien vairāk pie ieejas sāka parādīties koncerta skatītāji un mums ar Didzi nāca arvien lielāka ņirga par šo debīliski atsaldēto pasākumu. Pēc kāda laiciņa sākām pamanīt preses pārstāvju uzmanību, jo ik pa laikam iespīdējās fotoaparāta zibspuldze. Pie mums ar vārdiem:” Kāpēc es neko tādu neiedomājos,” atnāca iepazīties kāds puisis vārdā Spaceb no Kuldīgas, viņš mūs nointervēja un uzaicināja mūs kādreiz uzspēlēt Kuldīgas krodziņā, šo priekšlikumu mēs noteikti pieņemsim.
Kad parādījās vairāk cilvēku, arī mēs sevi atradām neiepazītas debīlisma dzīles un sākām tasīt savu kaveru PND dziesmai vagīnā, ar šādu tekstu: „Man nav tik sūdīgīi, ka man nav vajadzīga vienalga kāda eirovīzīja.” Dziesma sāka skanēt arvien skaļāk un skaļāk, līdz Didzis pilnā balsī auroja un neizturēja policijas inspektora Liepiņa nervi. Vai jūs esat dzirdējuši to, ka piketiem un demonstrācijām ir nepieciešama atļauja, kas ir jāsaskaņo ar Ventspils pilsētas domi. Lūdzu uzrādiet personu apliecinošus dokumentus.” Apmēram šādi mēs tikām ne visai draudzīgi(draudīgi) uzrunāti. Didzis nodūra galvu, taču es uz centos uz visiem jautājumiem atbildēt ar nelielu ironiju, jo pamanīju, ka šo interesanto izrādi novēro arī preses pārstāvji. Arī inspektors, varbūt pat tas nebija Liepiņš, to pamanīja un nu jau ar ne draudzīgu balsi vērsās pie viņiem un paziņoja, lai netiktu sagrozīti nekādi fakti un lai neraksta avīzēs, ka policija ir iztrenkājusi masu demonstrācijas. Žurnālisti to tik vien gaidīja un viņam, nabadziņam, nepieleca, ka nu jau sūdos bija iekūlies viņš, un, ka raksts avīzē ar skaistu foto ir neatgriežams. Inspektors mūs piekodināja, labāk doties tālāk no šis vietas, šoreiz tas notika jau maigākā tonī, jo laikam prese darīja savu, un arī viņš bija sabijies, ka viņa vārds tiks izķēzīts pa avīzēm. Kad inspektors bija attālinājies par kādiem 20 metriem, mūs sāka intervēt preses pārstāvji. Ģitāras pēc inspektora aicinājuma mēs jau bijām ielikuši somās, taču tās izņēmām atkal dažas reizes, lai varētu nopozēt fotogrāfiem.
Kad fotogrāfi un preses pārstāvji neveltīja mums vairs savu uzmanību, mēs sapratām, ka ir pienācis doties uz māju pusi, jo pulkstenis jau bija 19 un ārā bija kļuvis samērā tumšs. Tā nu es devāmies mājā, cerot uz to, ka līdz 12 būsim mājās. Pie Ventspils beigām nostopējām vienu mašīnu, kura mūs aizvizināja līdz Pastendei, tas ir 6 kilometri līdz Talsiem. Tālāk nolēmām doties ar kājām līdz Talsiem un tad mēģināt tur kaut ko nostopēt. Tikuši aiz Talsu pagrieziena apstājāmies pie viesnīcas Mikus. Stopējām, stopējām, stopējām un neko nenostopējām. Dažas mašīnas gandrīz pie mums apstājās un tad atkal uzņēma ātrumu. Tā nu mēs tumsā kavējām laiku, gaidot, kad kaut kur tālumā parādīsies mašīna, kura mūs varētu aizvest tuvāk mājām. Mašīnas gan brauca, daudz brauca, it sevišķi pēc tam kad bija beigusies eirovīzija, taču neviena neapstājās. Pēc brīža šoseja jau kļuva pavisam tukša un mašīnas parādījās ar 5 minūšu vai pat vairāk intervālu. Didzis vislaik šļūkāja no vienas šosejas malas uz otru kā pajoliņš, es tikmēr centos atcerēties kādu zāģi un kratīt galvu ritmā, lai kaut kādā veidā sasildītos.
Situācija bija bezcerīga, nogurums un sals darīja savu, tādēļ nolēmām iegriezties viesnīcā un iemalkot kādu tējas tasi, lai varētu turpināt iesākto. Diemžēl nācās no miega modināt viesnīcas apkalpotāju. Par laimi viņš piekrita mūs ielaist uz nelielu brīdi.
Padzēruši tēju devāmies atkal uz lielceļa un nolēmām doties tālāk, ar cerību, ka līdz ritam nokļūsim Tukumā. Tā nu mēs raitā ritmā gājām uz priekšu.
Mēness zīmēja dīvainus atspīdumus tumšajā naktī, koku galotnes brīžiem iekustējās kopā ar vēju un tad atkal norima. Zvaigznes bija skaidri saredzamas un likās tik tuvu, ka varētu aizsniegt ar rokām un paņemt kādu sev, taču zvaigznes ir radītas priekš visiem, tādēļ tas būtu pārāk egoistiski paturēt kādu zvaigzni tikai sev.
Ik pa laikam mums garām aizjoņoja dzelzs zirgs, taču neviens nestājās, nē pag, viens gan apstājās pabrauca atpakaļ un Mumij torļļ pavadījumā aizveda mūs gandrīz līdz pašām mājām.
Tāds lūk bija šis piedzīvojums. Interesants, ar daudz pārsteigumiem un negaidītiem pavērsieniem. Šī reize man daudz ko atkal iemācīja. Iemācīja to, ka nekad nevajag padoties, pat tad ja liekas, ka esi viens pats lielas šosejas malā un neviens tev negrib palīdzēt. Tici man pienāks īstais brīdis un kāds tevi aizvedīs tieši tur kur tev vajag, tieši tajā laikā, kad tas būs visvairāk vajadzīgs. Tikai uzticies un ļauj lai tevi aizved, nepārsteidzies ar priekšlaicīgiem secinājumiem, ka nēsi nevienam vajadzīgs. Ir kāds kurš tevi vienmēr mīlēs, pat ja tu viņu nemīlēsi.