Below are the 20 most recent journal entries recorded in Sandis_UR's LiveJournal:

[ << Previous 20 ]

Tuesday, December 30th, 2008
10:15 am	Honey i am home Sveiki, mīlīši, esmu klāt, bet labāk nedaudz pabļaušu ja nu gadījumā nepamanijāt, un vispār te ir diezgan neomulīgi, cerams ar laiku izdosies pierast. Priecē vismaz tas, ka te ir vairāk vietas, kājas varu brīvi izstiept, tikai lūdzu pagrieziet gaismu mazāku, citādi acis žilbina, būs laikam vēl mazliet jāpabļauj, laikam viņi nesaprata. Āaa nu jau labāk paldies, ja nu kautko vajadzēs, tad padošu ziņu. (Comment on this)
Tuesday, September 7th, 2004
5:27 pm	Mana istaba Domas manas šaudās Pa istabas kaktiem skraida Un haosā vandās Nu kad viņas kāds uz pakarināmā pakārs. Tik daudz jautājumu Nesaprastu dzīves likumu Skrien pa manu istabu Kā lai es to kārtoju? Jūtas- siltas aukstas Pamazām visu saldē Un tad atkal atkausē Vai kāds paraudzīs manas plaukstas Vai tās nav kļuvušas aukstas Domāju es kur atsperties Neredzu pie kā pieķerties Kur aukstumā paslēpties Kurš par mani rūpēsies Kurš uz jautājumiem atbildēs Kurš te visu sakārtot spēs A es tik jautāju un jautāju Un neredzu tam visam galu Jūtu to ka mīlu pasauli Mīlu savu dzīvi Taču nejūtos es pārāk dzīvi Kas nospiež manu sirdi? Savas emocijas un jūtas Es izteikt nespēju Tādēļ jau murgainas rindas Es dzejoļos citēju (1 Comment |Comment on this)
5:23 pm	Kaila miesa Tik kaila miesa palikusi Un dvēsele jau projām aizgājusi Uz citu pusi Tik miesa še vēl aplikusi Tik kaila miesa palikusi Tā raugās cieši uz debesu pusi Par mūsu grēkiem tā nomirusi Jo mūs tik ļoti tā mīlējusi Šo miesu pie krusta sita Pazemoja un nievāja Par Jūdu ķēniņu to kristīja Un ērkšķu kroni galvā lika Tik kaila miesa Pie Golgātas krusta palikusi Bet dvēsele pie tēva aizgājusi Par mums ļoti dārgi tā samaksājusi (Comment on this)
5:16 pm	Kas ir mīlestība 2? Miilestiiba ir kaa silts saules pieskaariens, kas glaasta tev vaigus saltajaa pavasara veejaa. Miilestiba glaasta maigi, gandriiz nemanot Ar katru maigo peiskaarienu, Pavisam klusi un nedzirdot, Taa iecukst tev sirdii patiesos vaardus: "Es tevi Miilu" (Comment on this)
5:14 pm	Es mirstu Es tevi ienīstu kad neredzu, Bet mīlu kad atkal satieku Es ienīstu tevi kad tevis nav klāt Bet bez tevis es nespēju staigāt Bez tevis es ātri nogurstu No tevis tik spēku saņemu Bez tevis dzīvot nespēju Es mirstu (Comment on this)
5:09 pm	Kas ir miilestiiba? Miilestiba ir ka skaists zieds, kurs uzplaukst leenam parversot pasauli un padarot to skaistaku Miilestiiba ir ka silta veja dvesma kura nemanami atlido pie mums un maigi sasilda musu sasalusas sirdis miilestiiba ir ka berna smaids kurs pat visdrankjigaakaja diena neatstaj tevi vienaldziigu Miilestiba ir sapnis,kuru lauts piedzivot mums katram. Miiestiibair nezuudos "Saules" stars muusu dziivees. miielstiiba ir mirdzosu zvaigznju juura muusu aciis. Miilestibair leenpratiiga, milestiba ir laipna... (Comment on this)
5:08 pm	Prieks Prieks rodas agri no riita pieceljoties un ieraugot pirmo saues staru. Prieks rodas sanjemot no sen neredzeeta cilveeka kaudzi miiljuma. Prieks rodas sanjemot siltu smaidu no maza beerna. Prieks rodas briivi elpojot un juutot katru mirkli. Prieks ir pateikties par katru elpas vilcienu. (Comment on this)
Wednesday, July 7th, 2004
9:51 pm	Lietus Es noslauku savas asaras un paceļu acis pret Dievu Viņš stiprina un dod man spēku Viņs paceļ mani un noliek tev blakus Mūsu sirdis savienojās un es aizmirstu visu Es esmu tev tik tuvu Lietus manās acīs aizskalo visas sāpes un naidu Es kulusi un maigi atplaukstu Kā koks kas sajūt pavasara rasu Kaut es tev tagad to patiekt varētu Cik ļoti tevi mīlu (8 Comments |Comment on this)
Tuesday, May 11th, 2004
12:06 am	Tu un Es Es aizveru acis… Un iegrimstu mūžīgā sapnī kopā ar tevi. Sapnī, kuram nav ne sākums ne beigas Sapnī ,kurā nav naida un skumjas Esam tikai mēs divi Un Viņš Es aizmirstos Un kopā ar tevi paceļos baltos gubu mākoņos Mākoņos, kur realitāte ir mūžīgs sapnis Mākoņos, kuri ir balti kā mūsu dvēseles Tu un es Pārējam nav nozīmes Tu un es Mēs aizveram acis Un ieslīgstam zilganā zvaigžņu jūrā Sirds tumšākos nostūrus piepilda prieks un cerība Tur iespīd skaidra un balta gaisma Tā ir tava mīlestība Un Dieva gādība (Comment on this)
Tuesday, March 9th, 2004
11:08 pm	Tāpēc Es tevi reizēm neciešu Bet bez tevis dzīvot nespēju Es tevi dažreiz redzēt negribu Bet katru minūti bez tevis skumstu Es tevi nekad nesaprotu Bet tavas dīvainības pieņemu Es tavus gājienus neizprotu Bet ar mieru tos paciešu Es tavu siltumu saņemu Tāpēc tev savu sirdi atdodu Tāpēc... Tāpēc, ka tevi neprātīgi mīlu. (2 Comments |Comment on this)
Thursday, March 4th, 2004
2:50 am	Kā mēs ar Didzi braucām uz Ventspili pret EU-Vīziju protestēt Nekas tāds nebūtu noticis, neviens neko tādu pat iepriekš paredzēt nevarēja, pat es, ja es ar Didzi nebūtu tik ļoti atsaldēti. Ideja radās pavisam nejauši, negaidīti, kā milzīgs meteorīta sprādziens, ko pat nespēj paredzēt visgudrākie astronomi. Arī es neko tādu neparedzēju, jo laikam vēl nebiju izpētījis savus atsaldētākos dvēseles stūrus, bet sākšu šo stāstu es no sākuma, kā jau tas pienākas katrā stāstā. Tas laika bija piektdienas vakars, kad jau kuro nedēļu sajutu sagurumu no ikdienas steigas, mašīnu rūkoņas un savām domām. Vienīgā doma, kas valdīja manās smadzenēs bija: „Es vēlos tikt prom no šīs smakainās pilsētas un jo tālāk, jo labāk.” Gribējās tikt pie jūras, kur varētu beidzot izmēģināt ziemas peldes priekus, tādēļ par galamērķi izvēlējos Ventspili. Saprotams, ka pirmais kam es zvanīju bija Didzis ar nicku Illegal. Diemžēl viņam bija paredzēts mēģinājums un pazvanījis vēl dažiem potenciāliem braucējiem es atsēdos uz pakaļas un ar sarūgtinājumu sirdī devos gulēt. Pēc brīža, kad sapnis bija pārņēmis manas galvas abas puslodes, zemapziņā pavīdēja īsa un spilgta doma: „Tev ir pienākusi īsziņa”. Atverot acis ieraudzīju zaigojošu mobilā telefona ekrānu. Acis nepamirkšķinādams izlasīju īsziņu un par milzīgi lielu izbrīnu Didzis man tomēr piedāvāja nākamajā dienā doties uz Ventiņiem. Sarunājuši laikus, ar mierīgu sirdi es devos gulēt, lai uzkrātu spēkus nākamajai dienai, jo sirdī valdīja cerība, ka nākamā diena būs ļoti gara. Pamodies, es sakārtoju somu, paņēmu ģitāru un devos uz centru, lai nopirktu fotofilmiņu un tālāk dotos Ventspils virzienā. Izkāpis no Jūrmalas mikriņa, kurš mani pa 0.50 santīmiem aizvizināja līdz Rīgas apvedceļam es ieraudzīju Didzi, kurš ērti iekārtojies uz soliņa blakus Jūrmalas šosejai spēlēja ģitāru un nelikās traucēts no lielās automašīnu plūsmas. Pēc nelielas fotosesijas sākām stopēt. Jau pēc neilga laika atradāmies, kāda vīrieša, ap gadiem 40, automašīnā, kurš mūs laipni aizvizināja līdz Tukuma rajona sākumam. Vīrietis nebija īpaši runīgs, tādēļ lielākoties abi ar Didzi pārrunājām dažādus sīkumus. Pie pieminekļa, kurš tika uzcelts par godu Tukuma rajonam, mēs atkal uztaisījām nelielu fotosesiju. Viens no šīs fotosesijas nosaukumiem varētu būt „Alnis uz ceļa”. Šeit mēs ar Didzi iejutāmies aļņu lomā, kuri mēģina tikt pāri šosejai pie brīdinājuma zīmes nr. 125 „Savvaļas dzīvnieki”, uz kuras ir attēlots skaists briedis, gluži kā mana kaimiņa volgai uz kapota. Pa cik pašiem ragu mums nebija, tad nācās aizņemties no mātes dabas, šim mērķim mums kalpoja 2 koka sprunguļi metra garumā, viens ar zariem, otrs gluži taisns. Tā kādu brīdi pafočējušies nolēmām mest mieru mežabrāļu rituāliem un atkal sākām stopēt. Jau pēc neilga laika pie mums nostājās baļķvedējs Scania, kura šoferītis mūs piedāvāja aizvest līdz Ventspils sākumam. Ierausušies autiņā, sākam interesantu sarunu ar mūsu šoferīti Gundaru, kurš nemaz nebija Gundars, jo viņu visi sauca tā, pa cik pie mašīnas priekšējā stikla bija piestiprināta numura zīme ar vārdu Gundars. Tā ripinoties kilometriem, mēs abi uzzinājām daudz interesanta par balķvedēja šofera dzīvi, par darba režīmu un atalgojumu. Nokļuvuši Ventspils pievārtē, pateicāmies šoferītim un devāmies iekšā Ventspilī. Pie lielā staba ar uzrakstu „Laipni lūdzam Ventspilī” mēs abi apstājāmies, uztaisījām sniegā eņģelīšus un bridām tālāk naftas termināliem parsātinātajā pilsētā. Tālu acu priekšā uz mums jau raudzījās „Kālija parks”. Ventā kāds saguris peldošais ceļamkrāns smaidīja mums pretī. Lai lieti netērētu laiku es ķēros pie Didža izglītošanas un iemācīju viņam dažas krievu leksikas nianses, kas ir jāzina katram īstam Latvietim. Pa cik neēsmu Ventspils pazinējs, tad lai nokļūtu līdz centram izmantojām garāko ceļu. Pie reizes ieklīdām autoostā un konstatējām, ka pēdējais autobuss uz Rīgu atiet pulksten 18. Paklīduši pa centru un iebāzuši garšīgas vistas filejas savos vēderos, nolēmām doties līdz jūrai, lai es beidzot varētu pamēģināt ko nozīmē peldēties ziemas laikā. Tā nu es paņēmu savas peldbikses, iegāju ģērbšanās kabīnē un tāpat kā vasarā pārģērbos un devos jūras virzienā. Saule spīdēja koši un ja dikti nesaltu kājas uz augstā sniega, tad apsvērtu ideju par sauļošanos. Taču ārā valdīja -3 grādu temperatūra pēc celsija, tādēļ šo domu gan nācās atmest. Jūras krastu klāja ledus gabali, un vietām jūra bija sastūmusi nelielas leduskalnu grēdas. Vietām bija nelieli , no ledus brīvi ieloki, tādēļ izbridis cauri sniegam kāpu iekšā ūdenī. Biju gaidījis kādas īpašas sajūtas, taču neko citu, izņemot to ka ūdens ir samērā auksts es neizjutu, tādēļ izmērcējies devos ārā apģērbties. Pa to laiku Didzis jau bija safočējis riktīgu lērumu fotogrāfiju. Pirms došanās, tālāk arī es uzņēmu pāris fočenītes ar jaukajiem dabas skatiem. Pēc jaukās peldes organisms pieprasīja siltu tēju, tādēļ devāmies uz centru, lai uzņemtu nelielu daudzumu siltumu. Kafejnīcā sākam spriest par to, ka būtu jāaiziet līdz Eirovīzijas norises vietai, varētu uzspēlēt giču un tāpat paslaistīties. Bet te kā atklāsme, Aristotelim par gravitāciju, man apziņā ienāca doma par protesta akciju. Palūdzu Didzim, lai viņš uztaisa plakātu, jo tobrīd vēl manas rokas nejutās pietiekami silti, lai spētu rokās noturēt zilgano flomasteru. Par mūsu protesta sauli izdomāju „Roks pret Eirovīzijiu, Didzis no sevis priekšā pielika iekavās „Punk” un eirovīziju apzīmēja ar EU-Vīzija. Tā nu atsildījušies devāmies Ventspils olimpiskā centra virzienā. Pa ceļam satikām Lauri Reiniku, taču neuzskatījām, ka mums būtu viņam jādod savi autogrāfi, jo mūsdienās laiks ir nauda. Par protesta akcijas norises vietu tika izraudzīts soliņš tieši pretī halles ieejai. Iekārtojušies sākām spēlēt dažādus nemirstīgus hītus, protams protesta akciju novietojām pašā priekšā, atstutējuši to pret ģitārsomu. Sākumā cilvēku bija samērā maz, taču arvien vairāk pie ieejas sāka parādīties koncerta skatītāji un mums ar Didzi nāca arvien lielāka ņirga par šo debīliski atsaldēto pasākumu. Pēc kāda laiciņa sākām pamanīt preses pārstāvju uzmanību, jo ik pa laikam iespīdējās fotoaparāta zibspuldze. Pie mums ar vārdiem:” Kāpēc es neko tādu neiedomājos,” atnāca iepazīties kāds puisis vārdā Spaceb no Kuldīgas, viņš mūs nointervēja un uzaicināja mūs kādreiz uzspēlēt Kuldīgas krodziņā, šo priekšlikumu mēs noteikti pieņemsim. Kad parādījās vairāk cilvēku, arī mēs sevi atradām neiepazītas debīlisma dzīles un sākām tasīt savu kaveru PND dziesmai vagīnā, ar šādu tekstu: „Man nav tik sūdīgīi, ka man nav vajadzīga vienalga kāda eirovīzīja.” Dziesma sāka skanēt arvien skaļāk un skaļāk, līdz Didzis pilnā balsī auroja un neizturēja policijas inspektora Liepiņa nervi. Vai jūs esat dzirdējuši to, ka piketiem un demonstrācijām ir nepieciešama atļauja, kas ir jāsaskaņo ar Ventspils pilsētas domi. Lūdzu uzrādiet personu apliecinošus dokumentus.” Apmēram šādi mēs tikām ne visai draudzīgi(draudīgi) uzrunāti. Didzis nodūra galvu, taču es uz centos uz visiem jautājumiem atbildēt ar nelielu ironiju, jo pamanīju, ka šo interesanto izrādi novēro arī preses pārstāvji. Arī inspektors, varbūt pat tas nebija Liepiņš, to pamanīja un nu jau ar ne draudzīgu balsi vērsās pie viņiem un paziņoja, lai netiktu sagrozīti nekādi fakti un lai neraksta avīzēs, ka policija ir iztrenkājusi masu demonstrācijas. Žurnālisti to tik vien gaidīja un viņam, nabadziņam, nepieleca, ka nu jau sūdos bija iekūlies viņš, un, ka raksts avīzē ar skaistu foto ir neatgriežams. Inspektors mūs piekodināja, labāk doties tālāk no šis vietas, šoreiz tas notika jau maigākā tonī, jo laikam prese darīja savu, un arī viņš bija sabijies, ka viņa vārds tiks izķēzīts pa avīzēm. Kad inspektors bija attālinājies par kādiem 20 metriem, mūs sāka intervēt preses pārstāvji. Ģitāras pēc inspektora aicinājuma mēs jau bijām ielikuši somās, taču tās izņēmām atkal dažas reizes, lai varētu nopozēt fotogrāfiem. Kad fotogrāfi un preses pārstāvji neveltīja mums vairs savu uzmanību, mēs sapratām, ka ir pienācis doties uz māju pusi, jo pulkstenis jau bija 19 un ārā bija kļuvis samērā tumšs. Tā nu es devāmies mājā, cerot uz to, ka līdz 12 būsim mājās. Pie Ventspils beigām nostopējām vienu mašīnu, kura mūs aizvizināja līdz Pastendei, tas ir 6 kilometri līdz Talsiem. Tālāk nolēmām doties ar kājām līdz Talsiem un tad mēģināt tur kaut ko nostopēt. Tikuši aiz Talsu pagrieziena apstājāmies pie viesnīcas Mikus. Stopējām, stopējām, stopējām un neko nenostopējām. Dažas mašīnas gandrīz pie mums apstājās un tad atkal uzņēma ātrumu. Tā nu mēs tumsā kavējām laiku, gaidot, kad kaut kur tālumā parādīsies mašīna, kura mūs varētu aizvest tuvāk mājām. Mašīnas gan brauca, daudz brauca, it sevišķi pēc tam kad bija beigusies eirovīzija, taču neviena neapstājās. Pēc brīža šoseja jau kļuva pavisam tukša un mašīnas parādījās ar 5 minūšu vai pat vairāk intervālu. Didzis vislaik šļūkāja no vienas šosejas malas uz otru kā pajoliņš, es tikmēr centos atcerēties kādu zāģi un kratīt galvu ritmā, lai kaut kādā veidā sasildītos. Situācija bija bezcerīga, nogurums un sals darīja savu, tādēļ nolēmām iegriezties viesnīcā un iemalkot kādu tējas tasi, lai varētu turpināt iesākto. Diemžēl nācās no miega modināt viesnīcas apkalpotāju. Par laimi viņš piekrita mūs ielaist uz nelielu brīdi. Padzēruši tēju devāmies atkal uz lielceļa un nolēmām doties tālāk, ar cerību, ka līdz ritam nokļūsim Tukumā. Tā nu mēs raitā ritmā gājām uz priekšu. Mēness zīmēja dīvainus atspīdumus tumšajā naktī, koku galotnes brīžiem iekustējās kopā ar vēju un tad atkal norima. Zvaigznes bija skaidri saredzamas un likās tik tuvu, ka varētu aizsniegt ar rokām un paņemt kādu sev, taču zvaigznes ir radītas priekš visiem, tādēļ tas būtu pārāk egoistiski paturēt kādu zvaigzni tikai sev. Ik pa laikam mums garām aizjoņoja dzelzs zirgs, taču neviens nestājās, nē pag, viens gan apstājās pabrauca atpakaļ un Mumij torļļ pavadījumā aizveda mūs gandrīz līdz pašām mājām. Tāds lūk bija šis piedzīvojums. Interesants, ar daudz pārsteigumiem un negaidītiem pavērsieniem. Šī reize man daudz ko atkal iemācīja. Iemācīja to, ka nekad nevajag padoties, pat tad ja liekas, ka esi viens pats lielas šosejas malā un neviens tev negrib palīdzēt. Tici man pienāks īstais brīdis un kāds tevi aizvedīs tieši tur kur tev vajag, tieši tajā laikā, kad tas būs visvairāk vajadzīgs. Tikai uzticies un ļauj lai tevi aizved, nepārsteidzies ar priekšlaicīgiem secinājumiem, ka nēsi nevienam vajadzīgs. Ir kāds kurš tevi vienmēr mīlēs, pat ja tu viņu nemīlēsi. (3 Comments |Comment on this)
Wednesday, March 3rd, 2004
1:33 am	Eņģelis sniegā Dari mani baltu Kā eņģeli sniegā Samīļo mani kā pārslu Kas lidinās skaistā dejā Izkausē mani kā ledu Lai acis paceļas priekā Ieklausies manos vārdos Patiesos un skaidros Paskaties uz manu sirdi Es tik tev atdodos Aiznes mani tālu prom Lai nekad še neatgriežos (Comment on this)
Tuesday, January 6th, 2004
10:17 pm	Bremze Apnicis man mežoņa ātrumā Pa pasauli traukties Un pēc katra asā pagrieziena Sāpīgi maukties Es gribu beidzot apstāties Uz savu dzīvi palūkoties Jo ātrajā mežoņa skrējienā Mana dvēsele pazūd vēja plūsmā Nobremzējiet, apstādiniet! Neļaujiet man kā mežonim skriet! Apnicis man visu ķert un grābt Tāpat visu nespēšu savākt. Es meklēju savu bremzi Bremzi nepareiziem soļiem un domām Bremzi kas mani apstādinātu Un īsto ceļu rādītu Saņem un apstādini mani Tik tu vien to vari Ņem pie rokas un vadi Uz turieni, kur manai dvēselei būs labi. (Comment on this)
Saturday, January 3rd, 2004
1:01 am	Tāpat kā tu Paveries uz leduspuķēm logā Kuras tavu logu ziemas rītā rotā Kādas skaistas tās un neatkārtojamas Tāpat kā tu Pacel acis uz augšu un paveries zvaigznēs Kuras spīd plašajās debess ārēs Cik spožas tās un siltas Tāpat kā tava sirds. Piecelies, nesteidzies Sev klusām apkārt palūkojies Cik skaistu zemi radījis ir Dievs Tikpat skaistu kā tu! (1 Comment |Comment on this)
Thursday, January 1st, 2004
3:06 pm	Smaids Tev Pasmaidi! No kāda smaidu pretī sagaidi Uzticies, nebaidies Un kādam cieši piekļaujies Tikai nesatraucies Tev būs pie kā pieturēties Neraudi, Bet dārgākos dzīves mirkļus baudi. Uzticies Zini kā kāds tev līdzi ies Pasmaidi Un pretī mīlestību sagaidi. (Comment on this)
3:04 pm	Laimīgu jauno gadu Jaunā gada rītā Nākotne ir tīta pelēka miglā Baidos es no nākotnes Taču gribu sasniegt jaunas virsotnes Nezinu kas mani sagaida Taču zinu ka kopā ar tevi Mani tas viss vairs nebaida Un jauns gads mūs abus smaidot sagaida Jauns gads ir pienācis Jauns atsaites punkts eksistēt sācis Jaunas apņemšanās, jaunā gada vēlēšanās lai tas jums viss jaunajā gadā piepildās (Comment on this)
Wednesday, December 31st, 2003
12:49 am	Manas dvēseles CV Es daudz runāju. Tāpēc labāk paklusēšu. Man nepatīk klusēt. Es jūtos vientuļš. Vientulībā es domāju Arī tagad. Labāk es tagad uzrakstīšu. Uzrakstīšu stāstu par sevi. Stāsts ir sirds spogulis. Tas nemelo. Es gan esmu daudz melojis. Šeit ir manas domas Slēptākās sajūtas, atmiņas Lielie dzīves iespaidi un pieredze Mans tēvs bija alkoholiķis Jūs jau zināt kā tas ir? Varbūt negribat zināt? Jums tāpat labi. Man gan ne. Es negribu, lai vēl kāds cits To sajustu. Tas bija sāpīgi, ļoti. Es daudz raudāju, lūdzos Gan tēti gan Dievu Es daudz zaudēju, Bet varbūt daudz ieguvu. Man gribējās, lai mana Bērnība būtu savādāka Es gribu draugu. Viens man jau ir. Manu draugu sauc Jēzus Viņš ir labākais draugs Kādu jebkad es varētu vēlēties. Es gan esmu slikts draugs. Es neēsmu uzticīgs. Es viņam esmu daudz melojis, Viņu aprunājis un noliedzis. Bet viņš ir labākais draugs Viņš piedod un nedusmojās. Es to nespēju novērtēt. Esmu nepateicīgs. Viņš mani mīl. Vairāk nekā es viņu. Bet es gribu vēl kādu Vēl kādu tikpat saprotošu Un mīlošu, Ar kuru parunāties Es gribu vēl vienu draugu, Lai gan viens man jau ir. Es jūtos vientuļš Es esmu viens. Es neēsmu tāds kāds es esmu Es neēsmu tas kas es esmu Es gribu mainīties Es gribu būt savādāks. Kļūt par citu cilvēku Es esmu daudz slikta darījis Grēkojis un melojis Tā ir mana grēksūdze Manas dvēseles CV Es jūtos vientuļš Man nav ar ko parunāt Pārņem skumjas Bet es uzticos, Uzticos ka atnāksi Tu sagrausi manu dzīvi Es smaidīšu Līst ūdens Varbūt tās ir asaras? Nezinu Es domāju un klusēju. (Comment on this)
Monday, December 22nd, 2003
2:55 pm	Oda dzejolim Dzejolim jānāk no sirds To nevar izspiest kā sulu No sažuvuša citrona Tam jādzīvo tevī Dienu dienā tas urbj tavu galvu Līdz tu padodies Un kārtējo reizi Pie pildspalvas ķeries Nepretojies, Ļaujies tā dvesmai pārņemt tevi Tajā tu atspoguļo sevi Nebaidies nepretojies Dzejolis tev pāri nedarīs Viņš nav suns, Tevi neēdīs Ņem pildspalvu un raksti Saki ko tu jūti, Par ko domā Un ko mīli Bet tu jau neatzīsies Neteiksi taisnību, Tu labāks izliksies Taču dzejolis gan nemelo, Tas ir tavs dvēseles spogulis Tajā tu nespēj noklusēt priekus un sāpes Tur tu izraudi visu. Saki to ko gribi pateikt citiem Tādēļ saņemies un pie pildspalvas ķeries Kamēr vēl tas ir tevī Iedod kādu daļu no tā arī citiem Varbūt kādu tas mainīs, Vai kāds to dzirdot smaidīs Nesatraucies ja tevi nesapratīs Un ja sapratīs, Tad tāpat nepariezi Bet vai tas ir svarīgi? Galvenais ir pateikt ko tu gribi Un atvieglot savu sirdi Izsviest visu kas ir sakrājies, Varbūt kādam tas iepatiksies (Comment on this)
2:55 pm	Vieta kur piedzimt un nomirt Jūra ir tik milzīga un neizdibināma, Katrs vilnis ir neatkārtojams, tāpat ka cilvēki. Ari cilvēki ir ka liela jūra, Viņi nāk un iet, Dažreiz tie pārveļas tev paari, Un aprok zem savu domu smaguma. Tu mēģini bēgt, taču nespēj, Jo atpakaļ plūstošā straume tevi velk tālāk no krasta. Cik daudzu dzīvības tā ir aiznesusi, Cik daudzus nogalinājusi? Tomēr man viņa patīk, Klausīties nakts vidū tās viļņu čukstos. Naktī jūra mazliet biedējoša un noslēpumaina, Zudušo cilvēku dvēseles pastaigājas pa tās baltajiem viļņiem, Ja ieklausies var dzirdēt viņu soļus. Cik skaista ir jūra vētrā, Tā plosās un aprij visu, kas traucē, Nekas nespēj tai traucēt, Vējš atsizdamies pret kāpām auro skaļā balsī, Iedvesdams cilvēkiem bailes. Pie jūras es esmu puteklis, maziņš un ievainojams, Jebkurā brīdī tā var mani aiznest nezināmā tālumā, Prom no mājām, Taču jūra mani mīl, tāpat kā es viņu. Pie jūras es vēlos nomirt. (Comment on this)
Monday, December 15th, 2003
1:11 am	Kens Ja Kenam būtu sirds Vai viņš justu? Vai lietainās dienās raudātu? Un pēc kā skumtu? Vai redzot kā atplaukst zieds Viņš smaidītu? Vai tumšā rudens dienā Pirmo sniegu gaidītu? Domāju ka nē Viņš jau no plastmasas Ražots ķīnā Un tapis robota rokā Bet es gan Justu, smaidītu un gaidītu Es nekad par Kenu netapšu Jo es jūs visus mīlu. (Comment on this)