Oda dzejolim
Dzejolim jānāk no sirds
To nevar izspiest kā sulu
No sažuvuša citrona
Tam jādzīvo tevī

Dienu dienā tas urbj tavu galvu
Līdz tu padodies
Un kārtējo reizi
Pie pildspalvas ķeries

Nepretojies,
Ļaujies tā dvesmai pārņemt tevi
Tajā tu atspoguļo sevi

Nebaidies nepretojies
Dzejolis tev pāri nedarīs
Viņš nav suns,
Tevi neēdīs

Ņem pildspalvu un raksti
Saki ko tu jūti,
Par ko domā
Un ko mīli

Bet tu jau neatzīsies
Neteiksi taisnību,
Tu labāks izliksies
Taču dzejolis gan nemelo,
Tas ir tavs dvēseles spogulis
Tajā tu nespēj noklusēt priekus un sāpes
Tur tu izraudi visu.
Saki to ko gribi pateikt citiem

Tādēļ saņemies un pie pildspalvas ķeries
Kamēr vēl tas ir tevī
Iedod kādu daļu no tā arī citiem
Varbūt kādu tas mainīs,
Vai kāds to dzirdot smaidīs

Nesatraucies ja tevi nesapratīs
Un ja sapratīs,
Tad tāpat nepariezi
Bet vai tas ir svarīgi?

Galvenais ir pateikt ko tu gribi
Un atvieglot savu sirdi
Izsviest visu kas ir sakrājies,
Varbūt kādam tas iepatiksies