Vieta kur piedzimt un nomirt
Jūra ir tik milzīga un neizdibināma,
Katrs vilnis ir neatkārtojams, tāpat ka cilvēki.
Ari cilvēki ir ka liela jūra,
Viņi nāk un iet,
Dažreiz tie pārveļas tev paari,
Un aprok zem savu domu smaguma.
Tu mēģini bēgt, taču nespēj,
Jo atpakaļ plūstošā straume tevi velk tālāk no krasta.
Cik daudzu dzīvības tā ir aiznesusi,
Cik daudzus nogalinājusi?
Tomēr man viņa patīk,
Klausīties nakts vidū tās viļņu čukstos.
Naktī jūra mazliet biedējoša un noslēpumaina,
Zudušo cilvēku dvēseles pastaigājas pa tās baltajiem viļņiem,
Ja ieklausies var dzirdēt viņu soļus.
Cik skaista ir jūra vētrā,
Tā plosās un aprij visu, kas traucē,
Nekas nespēj tai traucēt,
Vējš atsizdamies pret kāpām auro skaļā balsī,
Iedvesdams cilvēkiem bailes.
Pie jūras es esmu puteklis, maziņš un ievainojams,
Jebkurā brīdī tā var mani aiznest nezināmā tālumā,
Prom no mājām,
Taču jūra mani mīl, tāpat kā es viņu.
Pie jūras es vēlos nomirt.