Ar kailām rokām pieskarties tam, par ko jau esmu aizmirsis - pieskarties pavisam netīšām, ikkatru lietu it kā atklājot no jauna, tā ir pavisam cita sajūta, tāda personiskāka, pat varētu teikt. Ikdienā tam laika gandrīz neatliek. Ne tā, ne vispār kaut kā.
Vasarai sākoties, uzvējo pazīstams smaržu kokteilis, pilns atmiņu par laiku, kas caur šīm garajām dienām jau paguvis bālēt.
Cilvēki tādi paši, kā vienmēr. Viens attālums nemazinās, otrs aiz tā it kā paliek tuvāks.

Šodien, izejot no kādas Rīgas sabiedriskās iestādes ēdnīcas un aizsmēķējot, pamanīju to, ko nebiju redzējis jau gadiem, varbūt pat būs jau visi Vai varbūt tā tikai šķita, ka ir, tam pat vairs nav nozīmes. Draugs, ne tu būtu mans glābējs, ne arī biji.
Tas viss ir izgaisis, un tam ir jēga vien iekš norobežotiem, caur un cauri izstaigājamiem tikai atkal vieniem un tiem pašiem manas - mūsu - dziestošās atmiņas par aizgājību apcirkņiem. Izdzēs to ātrāk, un es uzkavēšos tur mūžīgi, neizdzēs to nekad, un no šīm pūstošajām skrandām es būšu tas, kurš pazūd pirmais.

Silta, dzestra, ledusauksta Jā, pēdējā - tik bieži un pirmaā - jau gandrīz, kā nekad. Nē, ne tik vulgāri, bet vārdi nav iespējami savādāki, tādi tie atskan ausīs vienmēr.
Bet varbūt es vairs nezinātu, ko ar to visu iesākt.
Kā atmiņā par dziesmas vārdiem, tam pēdējam nav izvēles starp šīm pakāpēm, un varbūt tas ir aizkustinošākais.

Nezinu.

Varbūt pohuj.
Nāks rītdiena un šitas aizmirsīsies.
Tā ir jābūtība.