Par tām asinīm
Beidzot pa īstam, tu saki no vietām, ko nīstam,
Kratot pirkstus un rokas, stiepjot vārdus un runājot kā mokās.
Nu, ja, tas stils jau to prasa,
Kaut kā jau ir jāatrāda pasaulei sava pelēkā masa.
Reizi līdz galam, tā lai pāriet pāri un līst pār malām, tu saki
Un krati notetovētu roku, tā, ka pašam ceļas mati.
Tekstu bīdi pa placi, rīsties no vārdiem,
Rausties un mēģini sacelt traci.
Es stāvu tālāk, pīpēju, skatos kā tu močī
Ar nūju līdz asinīm un tālāk, līdz beigām.
Tu saki, pa īstam, pa īstam to lietu nīstam
Un vienreiz tā riktīgi, lai zina un jūt, ka bīstams.
Es guļu zemē, mēģinu atbrīvot no asinīm skatu,
Neizdodas, redzu kā caur sarkanu miglu
Un dzirdu fonā savu sirdspukstu ritmu.
Tu guli blakus pārsistu pieri un asiņojošu kaklu,
Vel brīdis, viss izplūst,
Karoče, bilde beidzās, es pazaudēju skatu.

2005-01-16 16:55:41