Sēžu tā rimti ar otro kafiju un domāju, vai šodien dzimt un kur es vakar biju. Par mazu savainotu iekšējo Tu un veidiem kā izdarīt tā, lai it kā esmu, bet galīgi te nebiju. Un tik drausmīgi lielu spītu palikt tur, kur visu laiku tikai tikai krītu. Par četrpadsmit tonnām, leņķiem, pievilkšanās un atgrūšanas spēkiem, gravitāciju. Visādu figņu, kas tur važās mūsu nāciju. Jā. Un vēl emocionāli bankrotējušu indivīdu sanāciju.