meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

Mūžīgā dzīvošana ir iespējama, jo vakar dzeguze kūkoja bez apstājas

by bitch by bitch slipinons slipinons tātad izsalcis gladiolu griezēs un vanna peļu pīzdiņu. ko tad domā, ka es tikai naidā dzīvošu visu laiku tikai atkopšos vienkāršu lietu izdaru un man vajag vairākas stundas nekustīgi gulēt lai savāktos, jo katru rītu pirmā lieta, ko izdaru ir iedzeru kafiju un uzpīpēju un jau maļos savās negatīvajās aspektās. it kā man nebūtu kaut kāds ierosmes avots, kas varētu mani tuvināt dabai. es, protams, skatos uz vīnogu lakstiem un pasaku sev, skaties, sazaļojis kā pozitīvā aspekta uzturētājs, bet iekšā vislaik maļu aizvainojumu, netaisnību un nesmukumu, ko esmu pats izveicis un ka pasaule nav tāda, kādai tai vajadzētu būt. lūk, nav tāda, kādai tai vajadzētu būt un kāpēc man ir jāizmaļ cauri sevi visa tā nepareizība un un nē nu nu nē onanē vistas kūts vistas peles un viņu pīpē ziedi ziede papīra pīlādži un piepe pacieta cietā un ko piesējās visu piesēja sienās klāt nevar vien atkratīties ko sienas sienas neko atpiņķerē sienāži āži un auklas āķi sena malkas siena malka sasien viņam rutki kabatā kur tu nes to pelnīti vai nepelnīti pelni pelnīši pulks āžu ausu garaiņi skaļi izteicieni bet es tikai gribu uzsist pa galvu metu nost no nest atmetu atmetu pakavi atmesti artisti ka tavu prāts ir klusāks par elektroauto prāts nerada vibrāciju garainis garais ainis aizvilka aizkarus auzu kari auskari austoši pārticis nolicis sapircis uzreiz redz, ka tam cilvēkam ir iekšējais piņķeris uzreiz distance bet tai pat laikā vienmēr mēs stāvam pie saimes galda un katram taču redzams kādas aproces kādas galvas cilpas katram taču viss ir redzams un skatās ja ir acis skatās ja ir acis galvā un pa acīm skatās un pa galvu skatās skatītāju cilts bet es tik savu celmu velku ar tačku ar ķerru mans auto modelis saucas ķerra izprintējiet hromētu uzlīmēšu uz dibena.

īsumā par politiku:

A: man besī tā premjere
viņas vienīgā kvalitāte ir tas, ka viņa ir sieviete

B: Jā, tagad man besī arī pa īstam

A: nu atsvaidzina tos mūļus ar červeļainajiem pimpjiem
bet citādi viņa man besī

B: Mjā, bet izskatās ka viņai, lai arī sieviete, bet arī ir červeļains pimpis

Siliņas demisija: bye bitch

piezīmes par ēdienkarti "maijs"
* cepeškrāsnī cepta sparģeļu fritata ar biezpienu (vēlams graudainu), daudz olām no Dzērbenes, pārkaisīta ar čedaru no Īrijas un drupinātu zilo sieru (un svaigu timiānu no dārza);
* ļoti zaļa zupa no nātrēm, spinātiem, sparģeļiem (more or less blendētiem) un zaļajiem zirnīšiem (necik neblendētiem). kaut kas vēl tur bija, jau aizmirsu;
* siltā tomātu mērce no cepeškrāsnī ceptiem tomātiem (no saldētavas), kurus sablendē ar pusbundžu turku zirņiem un maktenu kļocku tahini un uzsilda. pasniedz pārlejot tofu-dārzeņu kokletēm;
* un kad apnicis, ka istabā vēl mētājas pēdējais ķirbis - 3 māsu čilī con soja.

Diņķis Karībietis

Nav skaidrs, kā lai kļūstu labāks darbinieks.

pirms divdesmit gadiem cibā ierakstīju šādu dzejoli:

kredīta līnijas plaukstā
neapturami aukstā

pieturas punkti uz mēles
izsalkuši kā dēles

nezinu, vai tu vēl dzirdi
cauraugusi uz sirdi

Armandiņš

Musketieru dziesma

biju uz Valmieras Mēdeju. vispār laba. iespaidīga scenogrāfija, biš transīgi. bet man īsti nepatika galveno lomu atveidi. Mennika ir pārāk jauka. manliekas, tas mīts ir par tumsu, kas mūsos katrā mīt, bet viņa manliekas tā arī nav tajā tumsā ieskatījusies. viņa spēlē zemnieci, nevis crazy čiksu, kas prot medžik lietas, ir Hēlija mazmeita utt. turklāt visi citi bija tādi stilizēti un atsvešināti, bet viņa tur tiešām centās un spēlēja. Jāsons, savukārt, te likās tāds pilnīgs pamuļķis ar musīšiem - attiecīgi nelikās ticami, ka Mēdejai tāds čalis varētu reāli patikt. nē, nu, ja Mēdeja ir zemniece, tad, protams, fine.
nenormāli foršs muzons un tās jaunās aktrises nenormāli kruti dzied. es sākumā neticēju, ka tas ir dzīvajā, bet tad pamanīju, ka viņas pavicinās ar kamertoni un sapratu, ka tomēr ir. baigi skaisti.
drusku nesapratu to kentauru. izskatījās jau smuki un tā, bet kāds sakars?
pēc tam netīšām nokļuvu citas izrādes pirmizrādes ballītē teātrī un iepazinos ar kapustņiku. bija jauki, bet es sapratu, ka tur 99% sastāv no inside jokiem, kurus es nesaprotu. likās jocīgi, ka pirmizrādes ballītē pasniedz otro ēdienu - ir 22.30 vakarā, saviesīga ballīte, bet mazliet ož pēc ēdnīcas un dod lielus, vīnā sautētus vistas gabalus un dārzeņus siera mērcē un ko tur vēl. bet tā viņiem tur Valmierā esot pieņemts.

pirms ~10 gadiem redzēju Vlada Mēdeju ar Gunu krievu drāmā. Gunai noteikti sanāca labāk.

She feels the world gradually slip inside her, first the streets, then the skyscrapers. As though from a distance she, herself, closes in on her body and slips inside herself. Her body glows, thickens, expands. But no, her body is the same. It is she who extends in all directions, who is both inside and outside her body. She feels present, feels visible in the world. She’s in the gestures of the body, in its movements. Her heart palpitations soothe her. She thinks of it as her guardian animal beating its wings inside her chest, soothing away the pain. She, the watcher, watches the inner dweller, and watches itself watching the others. She is full of people.

No reklāmas: “…un tad mana otrā pusīte nolēma mani iepriecināt.”

Pičkaraitis Indignantis

Sāremā Sāremā, ramtai rīdi ralalā.

Ādolfs Skulte un Ronalds Reigans. Trīs miesas un viss.

Es vienmēr prasu cirvi

Siera bumbas irdenas zvīņas

No noklausītajām sarunām: "Tūlīt vasara jau cauri, vēl tikai līgo un viss!" (divi palīgstrādnieki ar pieclitrīgiem krāsas spainīšiem rokās vārtrūmes krēslā)

Fāraut burkāniņš