Trīs saplēstas švammes, sapista roka un vēl sapistāka mugura. (Šovakar gribēšu masāžu.) Un tās vēl nebūt nav beigas. Pat ne tuvu tam. Es jau iedomājos, cik būšu laimīga, kad tas vienreiz būs beidzies.
Mistiskā kārtā A šodien izdomājis, ka mēs sen neesam ne runājušies, ne tikušies. Viela pārdomām, kas nu atkal noticis. Varianti man pagaidām divi.
Katrā ziņā jo mazāk mēs kontaktējamies, jo labāk. Vismaz kādu laiku.
Šodien noskaidrojās, ka Adjanam tēti sauc Jānis, bet vectēvu Dziedātājs. :D
Tagad jūtos pelnījusi paskatīties kādu no diviem televizoriem. (He, mājās parādās tendence pārvākties uz virtuvi un skatīties televizoru tur. He, he.)