"Audzināšanas process ir vienots, pēctecīgs, nepārtraukts un daudzveidīgs. Vērtības un tikumus izkopj, pedagogiem un izglītojamiem iedzīvinot tikumus savstarpējās attiecībās un pilnveidojot savu vērtību sistēmu."

tas ir nonācis arī pie manis.

saņēmu mykoob vēstuli ar prezentāciju par tikumības jautājumiem un "kārtību, kādā izvērtējama informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu atbilstība izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai, un izvērtēšanas kritēriji", kas rādīta kārtējā sēdē, kuras neapmeklēju, jo tās nenotiek laikā, kad esmu skolā, un speciāli tās huiņas dēļ nekur negrasos braukt, tāpat izlasot prezentāciju noteikti uztveršu vairāk, nekā mēģinot kaut ko saklausīt, kad visapkārt savā starpā pļāpā kolēģes.

pastāstīšu, ko es par tām vadlīnijām, nē, atvainojos, noteikumiem, domāju.

nevarētu teikt, ka es uzskatu, ka man būtu jāieaudzina savos skolēnos "orientācija uz tautas ataudzi", like, wtf, lai taču nevairojas, ja negrib, tāpat arī drusku viebjos, lasīdama, ka paredzēts veidot "mērķtiecīgu attieksmi pret darbu kā personības pašrealizācijas (..) avotu", jo, goda vārds, es neticu, ka visi cilvēki pašrealizējas tieši darbā, un, manuprāt, ir neveselīgi veidot uzstādījumu, kur šis ir Tik Ļoti Svarīgi un Bez Alternatīvām. vēl mani kaitina priekšā un pakaļā sabāztais patriotisms, jo, lai gan es piekrītu, ka cilvēkam būtu jāciena valsts, kurā dzīvo, vai tiešām varam uzlikt par PIENĀKUMU visiem to mīlēt? jo tas ir tas, kā patriotisms viskautkur tiek definēts, tieši mīlestība pret savu valsti, un, nuuuuuuuu...sirdij nepavēlēsi, vai ne. ko tad, ja mums labi saskan, bet līdz mīlai nedavelk? no šī virziena sevišķi man uz augšu rauj punkts, kurā norādīts, ka izglītības iestāde "stiprina izglītojamā valstiskuma apziņu, veicina pilsonisko līdzdalību un iniciatīvu, lojalitāti un patriotismu, tajā skaitā organizējot valsts svētku un latviešu tautas tradicionālo svētku svinēšanu, atceres un atzīmējamo dienu ievērošanu un citus pasākumus, kas padziļina izpratni par Latvijas vēsturi, valsts rašanos, valstiskuma atjaunošanu, tautas likteni, brīvības cīņām un valsts aizsardzību, veicina lepnumu par Latvijas valsti un cilvēkiem, popularizē cilvēku dzīves un darbības piemērus, kas apliecina pašaizliedzību un nesavtību Latvijas valsts labā, veicina piederību savai izglītības iestādei, novadam, pilsētai un informē par pilsoniskās līdzdalības iespējām", jo tur labas lietas (pilsoniskā līdzdalība) tiek jauktas ar super-cringy elementiem, jo sevišķi, zinot, kā tas reāli skolā izskatās, tās neveiklās, pompozās svinības. un kāda vēl pašaizliedzības valsts labā popularizēšana? katram skolēnam pirmkārt būtu jāiemāca, ka viņa dzīves kvalitāte* ir svarīgāka par valstisko labumu, novada attīstību un skolas reputāciju. gandrīz apvēmos pie punkta, kur uzskaitīts, kādi svētki jāorganizē skolā, labi, protams, skaidrs, ka tas laikam tā ir bijis vienmēr, bet nu, bāc, tur ir ne tikai normālie valsts svētki, bet arī visas iespējamās gaudu dienas, izsūtīšanu piemiņas un barikāžu piemiņas un viss pārējais, protams, vajag uzturēt vēsturisko atmiņu, bet, reāli, katru gadu bliezt "ak, nabaga latvju tauta, ak, mūsu sūrais liktens" skolēniem, tiešām?

taču, tā kā es it kā nemācu lietas, kas būtu uzreiz no malas pamanāmā veidā tiešā pretrunā ar iepriekšminēto, pārsvarā vienkārši ignorēju to, kas man liekas derdzīgs, un spēju pamatot visus savus pedagoģiskos lēmumus ar vērtībām un prasmēm, kas principā atrodamas arī maģiskajā tikumības vadlīniju dokumentā, cerams, man nedraud atlaišana par nelojalitāti :D mani mazliet uzjautrina noteikumos minētais punkts, ka pedagogs "ir profesionāli neatkarīgs un atbildīgs par izglītības procesā izmantojamās informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvēli un to atbilstību izglītojamā audzināšanas mērķim un uzdevumiem" - jā, jā, baigi jau neatkarīgs, ar šitādu milzīgu listi, kas un kā jādara, haha.

ir gan arī tajā visā tādas interesantas un pat ne tikai viennozīmīgi briesmīgas lietas. lūk, kāds sarakstiņš, piemēram, pavīd:

7. Audzināšanas procesā būtiskākie izkopjamie tikumi (indivīda brīvas domāšanas un rīcības izpausmes) ir:

7.1. atbildība – griba un spēja paredzēt savas izvēles un rīcības sekas un rīkoties, respektējot cita cilvēka cieņu un brīvību;
7.2. centība – čaklums, uzcītība, rūpība un griba jebkuru darbu veikt pēc iespējas mērķtiecīgāk, kvalitatīvāk un produktīvāk;
7.3. drosme – izlēmība, baiļu pārvarēšana, rakstura stingrība, situācijas novērtēšana un cieņpilna rīcība, uzņēmība, centieni pēc taisnīgā un labā;
7.4. godīgums – uzticamība, patiesums, vārdu un darbu saskaņa;
7.5. gudrība – māka izmantot zināšanas labā veicināšanai savā un sabiedrības dzīvē;
7.6. laipnība – vēlība, atsaucība pret citiem, pieklājība;
7.7. līdzcietība – attīstīta empātija, vēlme iejusties otra pārdzīvojumos un aktīvs atbalsts;
7.8. mērenība – rīcības un uzskatu līdzsvarotība, spēja nošķirt saprātīgas vēlmes no nesaprātīgām un atteikties no nevajadzīgā, atturēšanās no tā, kas traucē personas attīstību;
7.9. savaldība – uzvedības un emociju izpausmju kontrole un vadība, respektējot savu un citu cilvēku brīvību, kā arī cienot sevi un citus;
7.10. solidaritāte – savstarpējs atbalsts un rīcības saskaņotība, rūpes par savu, citu un kopīgu labumu, demokrātisks dialogs ar citiem;
7.11. taisnīgums – godprātīga lemšana, cilvēktiesību un citu saprātīgu interešu un morāles normu ievērošana;
7.12. tolerance – iecietība, vēlme izprast atšķirīgo (piemēram, cilvēka ārējo izskatu, veselības stāvokli, uzvedību, viedokli, ticību, paražas).

daudz ko, galu galā, var interpretēt atbilstoši savām vajadzībām. man šķiet ļoti interesanti, ka iekļauta mērenība - varētu taisīt savus īpašos šņabja kēksiņu eksperimentus un tad diskutēt par to, kāpēc labāk ievērot mērenību.

bet nu labi, jokus pie malas, man šis nepatīk. ar visu to, ka mani pārāk neuztrauc, ka es varētu izdarīt kaut ko nelojālu utml, jo visi tie joki par atlaišanu man šķiet smieklīgi tieši tāpēc, ka es esmu ļoti pārliecināta par savu pedagoģisko profesionalitāti, kā arī, man dzīvē nerastos nekādas problēmas, ja mani atlaistu: šis viss ir tā šķērmi. jā, tas realitātē mani nekā neierobežos, bet tas sniedz diezgan skaidru vēstījumu par neuzticēšanos, pedagogu profesionalitātes un veselā saprāta apšaubīšanu. jo sevišķi punkti par to, kā vecākiem pieprasīt pierādījumus materiāla atbilstībai noteikumiem - jā, ok, pedagogs sniedz paskaidrojumu, ko izvērtē iestādes vadītājs un/vai padome, turklāt "Padomes lēmumam ir ieteikuma raksturs", līdz ar to, direktors ir tas, kurš lemj. bet te ir ietverti skaidri draudi, jo, nu, ja vecākiem direktora lēmums nepatīk, ir visas iespējas sniegt kaut kur tālāk, un nez, cik daudzi direktori gribēs uzņemties risku, ka kāds iesniegums par materiālu, kurā, piemēram, teikts, ka homoseksualitāte ir ok un viendzimuma ģimene arī ir ģimene, var nonākt līdz, piemēram, jūlijai stepaņenko?





* - precīzāku skaidrojumu skat.komentāros

AK KUNGS!

mykoob saņēmu vēstuli no viena sava pagājušā gada skolnieka, puikas, un viņš vienkārši stāsta man, kā viņam iet, un prasa, kā iet man, un saka, ka jūtas sevī nedaudz vīlies par pirmajām angļu valodas atzīmēm, un atzīst, ka īsti nezina, kā situāciju uzlabot (lai gan turpat uzskaita vairākas patiešām jēgpilnas metodes, ko viņš jau ir izdomājis izmantot). šī ir viena no aizkustinošākajām lietām pasaulē. un tik labs piemērs arī tam, kā reāli tas, ko viņiem centos iemācīt vairāk par valodu, metakognitīvās prasmes, ir "aizgājis" - cilvēkam ir skaidrs mērķis, viņš plāno soļus, kā to sasniegt, un meklē atgriezenisko saiti un atbalstu, ir spējīgs kritiski izvērtēt savu sniegumu. es esmu tik pateicīga, ka viņš man uzrakstīja. made my evening.

paskatīsimies, vai kāds tās atskaites arī lasa un vai saņemšu rājienu. #rebel

"Piedalīšanās skolas dežūrā"

"Cenšos izvairīties no stāvēšanas gaitenī, izpildot “skolas dežūras” pienākumu, jo, manuprāt, situācijā, kad skolā ir izvietotas videokameras, šāda aktivitāte ir galvenokārt bezjēdzīga un, ja es būtu vēlējusies strādāt par apsargu, tad uz tādu vakanci arī būtu pieteikusies."

vēl varētu pie uzdevumiem un prioritātēm nākamajam gadam ierakstīt "meklēt jaunu darba vietu"

pie šitāda apsveikuma vienlaicīgi trīs valodās laikam var tikt tikai tad, ja esi latvietis, kurš krievu skolā māca angļu valodu



( kas noticis ar 'maniem' sākumskolēniem un citas pārdomas )

nu, un visam pa virsu vēl viens no maniem skolēniem nenolika eksāmenu, un tagad jūtos tā, ka esmu viņu nenormāli pievīlusi.

nepalīdz arī klausīties otrā skolotājā, kurai ir četri tādi, jo viņa tikai skandē, cik briesmīgi ir šī gada skolēni, kādas šausmas.

skolēni nav briesmīgi, neviens skolēns, lai cik riebīgi neizturētos, lai cik neatsaucīgs nebūtu, nav "vienkārši briesmīgs", "nelabojams", "pats pie visa vainīgs". nekas nenotiek vakuumā. man riebjas, kad viņus sauc par "divnieku karaļiem", un neizstāstāmi ļoti sarūgtina, ka man tomēr neizdevās palīdzēt līdz galam noplēst to birku viņam no pieres. jo es zinu, ka tas būtu bijis iespējams. un es jūtos tik vainīga, ka nedarīju kaut ko vairāk.

viņš bija tik nobijies tajā runāšanas daļā. uzlicis krustiņu (bija cits viņa klasesbiedrs, kuram bija ap roku vesela svēto portretu galerija, kas mani riktīgi pārsteidza - bet varbūt bija vērts, viņš arī ir vienīgais visā skolā, kam eksāmenā ir 10), nenormāli rūpīgi saķemmējis matus. un, reāli, līdz sekmīgai atzīmei viņam pietrūka 3 2 punktu, ko viņš tai runāšanas daļā būtu varējis savākt, ja runātu tā, kā vienmēr, kad viņi trenējās.

sasodīts.

protams, man vajadzētu domāt par visiem pārējiem, varbūt koncentrēties uz tiem dažiem, kam eksāmena atzīme ir pat 2 balles augstāka par gada atzīmi, domāt par tiem dažiem citiem bailīgajiem susuriņiem, kas šaubījās, vai noliks, un gan nolika, gan arī uz vairāk, nekā 4, bet es nevaru. viņš man vakar jau krietni pēc pusnakts mykoob bija uzrakstījis vēstuli ar jautājumu, cik punktus dabūja runāšanā. es pat negribu iedomāties, kā tas būs, kad viņš uzzinās rezultātus. protams, tā jau pats par sevi šis nav nekas briesmīgs. bet man sāp sirds, ka tagad viņam tomēr būs vēl viens metaforisks akmens ar uzrakstu "es esmu stulbs", ko glabāt kabatā. pietiek jau, ka viņam to saka skolotāji.

tiem, kam vēl nav izbesījušas skolas etīdes. atvainojos, bet nu, gada beigas, pakāpeniski atvadu procesi un tā.

( pre-exam kung-fu )

es varētu vienkārši saļimt uz grīdas

ai, štrunts par pusaudžiem, olaines pašvaldība ir simtkārt sliktāka, jo savāc skolēnus, kuriem pēc pusotras nedēļas sākas eksāmeni, SKOLAS DIENAS VIDŪ skatīties kaut kādu tur 4.maija balagānu, ko taču mierīgi varētu darīt pašā ceturtajā (un potenciālais arguments "tad neviens neatnāks", manuprāt, tikai norāda uz šī balagāna kvalitātes un lietderības līmeni). un vispār, domāju, ka tik šausmīgi viņi arī bija tikai tāpēc, ka zināja, ka nākamajā stundā ies "pastaigāties". esmu dusmīgs un vīlies. un noguris no šitās mūžīgās čakarēšanās, kur es jau varu plānot, ko gribu, bet principā neviens ar to nerēķinās un uzzināt par šitādiem sagaidāmiem tizlumiem var tikai starp visādiem citiem bezjēdzīgiem sūdiem ar skaļām pusmūža tantukupieredzējušu skolotāju sarunām fonā sapulcē dienu pirms, nav jau nekādas iespējas kaut kur laicīgi nopublicēt visādas sagaidāmas izmaiņas, izveidot kaut kādu elektronisku informācijas apmaiņas rīku vai fucking kaut kā izmantot esošo mykoob, un, paskat, kā es efektīvi pati kļūstu par tādu īgņu, kas par to un šito sūdzas. es skaidri redzu, kā manī, ja es strādātu tepat, tāpat, ātri vien sakrātos milzīgs rūgtums par to, ka es pūlos, bet nejūtu nekādu novērtējumu.

labi vismaz, ka es varu izteiksmīgi imagināri bitchslap to mazo balstiņu manī, kas saka, ka viss šis dienas sabrukums ir tāpēc, ka vakar atļāvos izbaudīt dzīvi, nevis VĒL pacensties. bet, protams,
tā ir pirmā sajūta - re, re, visu, kas slikts, esi pelnījusi, rekur tev sods, še, tūliņ atradīsim vēl kaut ko, gaidi.

UPD: signed, sealed and delivered. ha.

sēžu mikriņā joprojām visa vienā aizkustinājumā. es nezinu, kā vispār aprakstīt to sajūtu, kad klases, kurā arī kopumā ir riktīgi negatīvs, padrūms noskaņojums, divi visspurainākie, pusaudziskākie, īgnākie puikas, par kuriem nekad neesmu līdz galam droša, vai visa tā mana plosīšanās par pozitīvu klases atmosfēru vispār kaut cik "aiziet", vada savu 20 minūšu mini stundu par pašu taisītu song worksheet ar klausīšanās un vārdu krājuma uzdevumiem, un tas pēkšņi ir kā skatīties spogulī, viņi skaidri, saprotami un angliski saka visu uzdevumu instrukcijas, apstaigā klasesbiedrus, pārbaudot, vai visi visu var izdarīt, atbildes nevis vienkārši nolasa no lapas vai parāda, bet jautā klasesbiedriem, pie tam visiem, nevis tikai saviem draugiem, tiem, kuri mēģina atbildēt krieviski, saka - "english, please", pēc atbildēm klausīšanās T/F uzdevumā jautā, "why? how can you support your answer?", un uzslavē savus klasesbiedrus par pareizām atbildēm, un beigās pat paši sāk smaidīt, klasesbiedri priecīgi smejas, man žoklis līdz zemei, palūdzu viņus uz brīdi palikt starpbrīdī pēc stundas, neraudu (raudu es tagad, šo rakstot), saku paldies, jautāju, vai paši saprot, cik tas bija labi, viens skatās grīdā, otram acis kā pogas, atvadāmies, abi aiziet pa gaiteni, sāniski redzu, viņi smaida. pizģec. āāāārgh!