pie šitāda apsveikuma vienlaicīgi trīs valodās laikam var tikt tikai tad, ja esi latvietis, kurš krievu skolā māca angļu valodu



esmu mērenā šokā, aizbraucu uz to izlaidumu, un papildus visu skolotāju obligātajām puķēm un attēlā redzamajai kartītei vienas meitenes mamma man uzdāvināja milzīgu puķu pušķi ar komentāru, ka viņu sarunās es figurēju kā vislabākā skolotāja, kas Aļonai jebkad bijusi, jo viņa esot kopumā sākusi daudz labāk mācīties "manā iespaidā" un joprojām gaidot, kad atgriezīšos viņu klases angļu valodas skolotājas lomā. es ļoti samulsu, jo, pirmkārt, wtf, otrkārt, šogad viņus vairs nemācu, kāda tur ietekme - bet tas nebija pilnīgs pārpratums no cilvēka puses, jo viņa mani vairākkārt uzrunāja vārdā.

tagad domāju par to, cik labi šis iet kopā ar manu ietekmes stāsta tēmu par to, ka lietas mēdz nenotikt tad/tā, kā gaidīts. jo principā jau laikam var taču būt tā, ka viņa saņēmās pārējos priekšmetos, jo saprata, ka izaugsme ir iespējama, jo tas izdevās angļu valodā. es vienkārši to nezināju, ja tā bija. es atceros to meitenīti, protams, es visus viņus atceros. viņa nāca uz konsultācijām reizēm arī vienkārši pasēdēt un parunāties, es ātri vien sapratu, ka viņa ir tik noslēgusies un pasīva klasē, jo baidās kļūdīties un trūkst pozitīvas pieaugušo uzmanības, un tā nu mēs strādājām, un no 5 pirmajā semestrī viņa izauga līdz 7 gadā.

tāpat tajā izlaidumā es laimē sāku smieties, kad kā teicamnieku priekšā izsauca vienu puiku, viņas klasesbiedru, par kuru iepriekšējā mācību gada sākumā, kad dabūju tās 3.klases, dažas skolotājas nāca mani brīdināt, ka viņš esot klases šausmas, slikts un dumjš. bet (un te es tiešām jutu, kā lietas strādā, jau mācību gada laikā, tāpēc nemaz neapšaubu, ka tur bija arī mana ietekme) es viņā redzēju tikai pārāk vienkāršu uzdevumu nogarlaikotu un uzmanības alkstošu zēnu, devu viņam papildus uzdevumus un visādu atbildību, un manās stundās ar viņa uzvedību nebija problēmu, ar sekmēm vēl jo mazāk. un es atceros tās viņa mirdzošās acis, saņemot pirmo vecākiem adresēto pateicības vēstulīti par produktīvu uzvedību klasē, un es zinu, ka tas noteikti bija viens liels motivators tajā, lai savāktos un dabūtu mājās uzmanību par labām sekmēm, nevis piezīmēm. tāpēc es nekad, nekad, nekad nevarēšu līdz galam cienīt nevienu skolotāju, kurš kādu skolēnu uzskata par "norakstāmu", lai vai kādi nebūtu iemesli un grūtības. var godīgi pateikt - es ar šo negribu/nevaru ņemties (un tā ir izvēle, kuru katrs drīkst izdarīt, lai cik skumji vai kādreiz neprofesionāli tas nebūtu), bet ne jau pasludināt par neglābjamu.

laikam jau tomēr tās visas sākumskolas mokas nebija bezjēdzīgi. un tomēr, es priecājos, ka tās beidzās līdz ar pagājušo mācību gadu, jo, mācot arī sākumskolu, es šogad droši vien izturējusi jau būtu, bet diez vai īpaši spētu vispār par jebko priecāties. tai pat laikā, protams, es joprojām brīžiem izjūtu diezgan pamatīgu vainas apziņu, domājot par to, ka, ja jau viena gada laikā varēja ietekmēt šādas lietas, cik varbūt vēl labāk un vērtīgāk viņiem būtu bijis, ja es to būtu turpinājusi darīt. bet es izvēlējos prioretizēt sevi, un man gribētos justies par to tikpat lepnai, cik lepna es jūtos par saviem skolēniem, tikai pagaidām īpaši nesanāk.