sēžu mikriņā joprojām visa vienā aizkustinājumā. es nezinu, kā vispār aprakstīt to sajūtu, kad klases, kurā arī kopumā ir riktīgi negatīvs, padrūms noskaņojums, divi visspurainākie, pusaudziskākie, īgnākie puikas, par kuriem nekad neesmu līdz galam droša, vai visa tā mana plosīšanās par pozitīvu klases atmosfēru vispār kaut cik "aiziet", vada savu 20 minūšu mini stundu par pašu taisītu song worksheet ar klausīšanās un vārdu krājuma uzdevumiem, un tas pēkšņi ir kā skatīties spogulī, viņi skaidri, saprotami un angliski saka visu uzdevumu instrukcijas, apstaigā klasesbiedrus, pārbaudot, vai visi visu var izdarīt, atbildes nevis vienkārši nolasa no lapas vai parāda, bet jautā klasesbiedriem, pie tam visiem, nevis tikai saviem draugiem, tiem, kuri mēģina atbildēt krieviski, saka - "english, please", pēc atbildēm klausīšanās T/F uzdevumā jautā, "why? how can you support your answer?", un uzslavē savus klasesbiedrus par pareizām atbildēm, un beigās pat paši sāk smaidīt, klasesbiedri priecīgi smejas, man žoklis līdz zemei, palūdzu viņus uz brīdi palikt starpbrīdī pēc stundas, neraudu (raudu es tagad, šo rakstot), saku paldies, jautāju, vai paši saprot, cik tas bija labi, viens skatās grīdā, otram acis kā pogas, atvadāmies, abi aiziet pa gaiteni, sāniski redzu, viņi smaida. pizģec. āāāārgh!