Parasti jau nekāda konflikta nav, kamēr viena grupa nesāk lauzties otra teritorijā.

vai vari paskaidrot, ko domā ar laušanos otra teritorijā? man šķiet, ka publiskajā telpā ir vienlīdz lielas tiesības atrasties pilnīgi visiem, līdz ar to, tā ir visiem kopīga teritorija, un cilvēki ar dažādām pārliecībām tur neizbēgami saskaras. skaidrs, ka ne vienmēr rodas nopietni konflikti, bet tieši sīkas nesaskaņas, situāciju interpretācijas, manuprāt, ir lieliska iespēja veidot viedokļu apmaiņu un bagātināties abām (visām) pusēm.

(skaidrs gan, ka piketi privātos pasākumos (bērēs) noteikti ir laušanās citu teritorijā, laikam jāprecizē, ka mans sākotnējais komentārs pirms video bija domāts vairāk par tādu ikdienas pasauli, ne tikai video piemēru)

Nu piemēram krievi. Kurus viņi uztrauktu, ja viņi nelīstu bagātināties pie kaimiņiem. Vai pediņi, ja viņi nevienam neuzbāžas, tad taču nekādi konflikti nav. Tas nav saistīts ar video - tas vispār.

Eh, es šito noklausījos autobusā uz Rīgu un apraudājos. Labi, ka man joprojām ir tās stadijas iesnas, kurās regulāri jāšņauc deguns, tāpēc varbūt nebija tik uzkrītoši. :D Es vispār visādus LGBT versus kristietības jautājumus joprojām uztveru ļoti emocionāli, jo pārāk labi spēju ar tiem empatizēt.

Un tiešām piekrītu tam, ko viņa saka par vajadzību skaidrot un argumentēt.

Tiesa: man te tomēr liekas svarīgi novilkt robežu un neiekrist otrā galējībā - neuzkraut sev par pienākumu glābt pasauli, skaidrojot visiem, kuros jūtams potenciāls kādreiz saprast, piemēram, ja pašam tas ir ļoti sāpinoši un dzīves kvalitāti graujoši. Man ļoti patika, ka viena mana informante teica, ka viņa kādā brīdī esot sapratusi, ka tas nav viņas uzdevums par katru cenu pārliecināt savu ģimeni, ka viņas seksualtiāte un attiecības ir ok, jo tā nav "viņas cīņa". Un man arī ir aizdomas, ka ar svešiem cilvēkiem (īpaši jau internetā) skaidrošanās un diskutēšana var būt vieglāka, jo viņi tevi nav paspējuši ļoti, ļoti sāpināt. Man pašai arī mēdz patikt, piemēram, apgāzt argumentu par to, ka praids ir izrādīšanās, ar ko heteroseksuāli cilvēki nenodarbojas (un interesanti - cilvēki bieži apdomājas un piekrīt), un taml. Bet es negribu par to izvērsti dikskutēt, piemēram, ar savu māti, pat ja arī pamanu, ka viņas uzskati manā ietekmē ir kļuvuši nedaudz liberālāki, jo mani ļoti sāpina viņas agrākā attieksme (un tas, ka, piemēram, pusaudzībā neesmu saskārusies ar atbalstošu un pieņemošu attieksmi), tāpat reizēm kaut kādās situācijās, kad man gadās nokļūt kompānijās, kur es cilvēkus tik labi nepazīstu, es reizēm izvēlos neiesaistīties sarunās par LGBT jautājumiem, jo es negribu viņiem teikt, ka pati esmu homoseksuāla, un tāpēc dažkārt man nākas dzirdēt lietas, par kurām zinu, ka spētu tās atspēkot, un reizēm es par to jūtos slikti, jo es taču neesmu skapī, un tādās kompānijās, kur cilvēki varētu kļūt patiešām ļoti agresīvi es nenonāku nekad, jo nav tādas vides, no otras puses - man nešķiet, ka man būtu viss, ko es principā varētu, jāpaskaidro uz sava diskomforta rēķina.


Bet kopumā, protams, piekrītu, jā.

Nez. Es, protams, atbalstu to, ka vajag runāt un tā, bet brīžam apnīk. Man ir arī citas lietas darāmas, un negribas pavadīt laiku mūžīgos strīdos ar cilvēkiem, kas nemaz negrib klausīties un ir pārliecināti, ka viņiem ir kaut kāda absolūtā patiesība. Es drīzāk sliecos uz to, ka jārāda piemērs.

jā, piekrītu - nav jau nekāds pienākums izglītot apkārtējos, to ir vērts darīt tikai tad, kad ir iespēja un vēlēšanās tam veltīt savus resursus.

vienkārši šis, manuprāt, ilustrē, ka arī cīņa ar vējdzirnavām reizēm var beigties ar panākumiem - ja to dara gana daudzi un gana ilgi, un gana pieklājīgi, tad arī tie, kas negrib klausīties, var kādā brīdī tomēr sākt to darīt, un sākt pievērst uzmanību arī tam labajam piemēram.