Tādā ziņā, ka nav istabas, vai emocionālā ziņā?

Es uzskatu, ka abējādā. Lai gan, pieredze rāda, ka emocionālas traumas ir ilgtermiņā sāpīgākas un sliktāk dzīstošas nekā vienk. sarežģīti apstākļi. Es, piemēram, jutos drausmīgi, ka man nebija savas istabas, bet zinu gadījumus, kad bērniem ir fizisko apstākļu ziņā bijis daudz sliktāk, bet starp viņiem un vecākiem ir ļoti tuvas un uzticēšanās pilnas attiecības.

emocionālā un laika ziņā, fiziskai telpai ir niecīga nozīme, lai gan tas, vai var atrast bērnam "savu stūrīti" (pat, ja tā ir viena vienīga mantiņu kaste vai kas cits neliels) var būt indikators. tas ir vairāk par tādu pozīciju, vai bērnam ir sava "vieta" ģimenes ikdienā.

Es ceru, ka cilvēki parasti to nedara apzināti; viņiem gan jau šķiet, ka vieta būs, bet tad viņi saskaras ar to, kā reāli ir, kad ir vēl viens cilvēks klāt, un sanāk citādāk kā plānots. Tas gan nav attaisnojums, bet mehāniss, kā tas droši vien bieži notiek.

protams, ka cilvēki to visdrīzāk nedara speciāli! un es nevienu nevainoju. bet pati vienkārši nedaudz biju šokā, kad sapratu, ka man praktiski nav atmiņu no gandrīz vesela gada manas dzīves, jo lielākoties to pavadīju pilnīgi viena pati sēžot vai nu dzīvoklī vai pagalmā, vai LU svešvalodu katedrā kādā stūrī, jo nebija, kur mani likt. un galvenais - nevienam netraucēt. un ir diezgan creepy saprast, ka vairāk nekā 20 gadus vēlāk, es joprojām cenšos darīt tieši to, nevienam netraucēt, visu laiku jūtoties tā, ka traucēju ar savu eksistenci vien.