Tādā ziņā, ka nav istabas, vai emocionālā ziņā?

Es uzskatu, ka abējādā. Lai gan, pieredze rāda, ka emocionālas traumas ir ilgtermiņā sāpīgākas un sliktāk dzīstošas nekā vienk. sarežģīti apstākļi. Es, piemēram, jutos drausmīgi, ka man nebija savas istabas, bet zinu gadījumus, kad bērniem ir fizisko apstākļu ziņā bijis daudz sliktāk, bet starp viņiem un vecākiem ir ļoti tuvas un uzticēšanās pilnas attiecības.

emocionālā un laika ziņā, fiziskai telpai ir niecīga nozīme, lai gan tas, vai var atrast bērnam "savu stūrīti" (pat, ja tā ir viena vienīga mantiņu kaste vai kas cits neliels) var būt indikators. tas ir vairāk par tādu pozīciju, vai bērnam ir sava "vieta" ģimenes ikdienā.